Stāsti! - Forums
Reģistrācija | Ieeja
[ Jaunas vēstules · Dalībnieki · Foruma noteikumi · Meklēšana · RSS ]
Lappuse 1 no 11
Forums » Grūtniecība » Dzemdību stāsti » Stāsti!
Stāsti!
admineDate: Pirmdiena, 28.07.2008, 13:36:56 | Message # 1
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
Manuprāt, būtu jauki, ja māmiņas, kuras izgājušas cauri šim lieliskajam notikumam, padalītos pieredzē. smile gan labā pieredzē, gan varbūt ne tik iepriecinošā, bet nu.. visā visumā- par VISU, kas saistīts ar mazās dvēselītes nākšanu pasaulē! smile kā viss sākās, kā turpinājās, kā pienāca, iznāca un sanāca.! smile
ko sakat? wink


Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

White_AngelDate: Trešdiena, 08.10.2008, 13:28:19 | Message # 2
Group: Viesi





Nu tad sākšu ar savu stāstiņu:

Sveikas, meitenes! Dalos ar Jums savā lielajā priekā Lai arī visu grūtniecības laiku pavadīju Oktobrēnos, mūsu mazais eņģelītis izdomāja, ka vēlas pie mums tieši tagad un uzreiz un tā mēs piedzimām 30.septembrī 15:00 dienā, 3070g un 52 cm gari un sauc mūs Kaspars Nu dzemdības bija ar piedzīvojumiem, tādēļ te nu vēlos padalīties ar Jums ar savu dzemdību stāstu - Kā mūsu Eņģelītis nonāca pie mums

Tā nu 29. septembra vakarā, kopā ar vīriņu mierīgi skatījāmies televizoru, kad sajutu, ka kaut kas nav tā. Tā nu devos uz tualeti un sapratu ... ka noiet ūdeņi! Sākumā man iestājās panika, jo sapratu, ka flurogrammu vīriņam mums bija jātaisa tikai nākamajā dienā un tajā brīdī galvā griezās tikai viena doma - bez vīriņa nebrauksu. Protams asaras un pārdzīvojumi, taču piezvanīju uz slimnīcu, kur mani nomierināja un pateica, ka nav ko satraukties, uztaisīs rīt flurogrammu tur pat slimnīcā. Tad nu sāku lēnā garā vākt mantas, jo viss līdz galam vēl nebija salikts, tā kā bija 37 pilnas nedēļas. Tad nu iegāju dušiņā un 2:00 devāmies uz slimnīcu. 3:00 ieradāmies Siguldas dzemdību namā. Atdevām visus dokumentus, paklausijāmies sirdstonīšus un devāmies atpūsties. Nodaļa bija poilnīgi pilna,tādēļ devāmies uz Ginekoloģijas nodaļu un devāmies pagulēt. Vīriņš aizmiga, taču mums beidzot sāka parādīties sāpītes. Tā nu ik pa laikam mērījām sirdstonīšus un sāku jau mocīties ar sāpītēm! Ap 10:30 devāmies uz pirmsdzemdību palātu un sāpes jau bija diez gan ... Tā nu daktere skatījās, pārbaudīja atvērumu, un bija jau 7cm. Pēc kāda laika, kad vecmāte pārbaudīja, atvērums bija jau pilns, taču mazais nekādi negribēja noslīdēt uz leju. Tā nu iedeva man pirmo stimulācijas tabletīti, tad otro, bet nekas nemainījās. Tā nu pēc ilgām un mokošām sāpēm, vecmāte teica, ka dosimies uz dzemdību zāli un tur man liks stimulāciju - sistēmu. Tad nu nomocījāmies pusotru stundu dzemdību sāpēs, taču nekas nemainījās ... Mazais gribēja nākt ārā, bet nevarēja, jo kā izrādījās iegurnis man ir par šauru, lai arī mazais nebija liels... Tad nu pēc 12h mocībām, daktere teica,ka jātaisa ķeizars!!! Tajā brīdī man tas bija kā svētlaime! Sagatavoja operāciju zāli un aizveda mani uz turieni un es domāju, ka trakākais jau ir aiz muguras ... BET tad anestezeologs teica, lai sēžos,ka taisīs anestēziju mugurā, bet tajā brīdī, kad taisīja anestēziju, sākās sāpes. Tā nu es apgūlos uz galda, mani jau sagatavoja, pielika aiskariņus, piesēja pie galda ar siksnām - to viņi drošības dēļ dara un man jautāja - nu, kājas jau nejūtīgas? Bet es visu jutu ... Tā nu vēl pavadīju kādas trīs sāpes piesieta pie galda ... tās kas ir dzemdējušas var iedomāties ko tas nozīmē .. Un tad anesteziologs saprata, ka kaut kas nav tā ... vēl kādas minūtes un es saņēmu pilno anestēziju .... un tad gan .. viss ...
Tā nu es pamodos pēc pāris stundām un prasīju, kur vīriņš un mazais, jo sākumā pēc tādas devas anestēzijas neko nesaproti ... un tad atnesa man manu eņģelīti ... un tas tiešām atsvēra visu Tā mazā sirsniņa, mazais eņģelītis, kas var vienā mirklī sniegt tik daudz prieka un laimes ... tas ir neizsakāmi ... Tā nu jau nedēļu esam laimīgie vecāki, arī no ķeizara palēnām esmu atgājusi, vēl tikai galvassāpes, jo kā nekā dubulta deva narkozes ... bet nekas no tā nav svarīgs, jo nu mēs esam trijatā - mūsu mazais Eņģelītis ir pie mums
Milzīgu paldies varu teikt Dr. Vucānei, kura bija fantastisks atbalsts!

Vaaaiiii cik gari sanāca

 

AIRITADate: Trešdiena, 08.10.2008, 14:12:28 | Message # 3
Moderators
Group: Eksperte
Messages: 8
Status: Izgājis
Stāsts ir labs.
Interesanti bija palasīt.
Apsveicu!!!
Cik jauki, kad jums visiem trim ir OK.
ok
Un , lai mazais enģelītis augs liels un gudrs senile


Message edited by AIRITA - Trešdiena, 08.10.2008, 14:13:56
 

admineDate: Trešdiena, 08.10.2008, 14:35:33 | Message # 4
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
Nu re ieliki arī manā lapā paldies tev White_Angel,
man ar šis stāstiņs ieintresēja izlasiju, patika.
Apsveicu ar mazo enģelīti jūss abus.


Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

White_AngelDate: Otrdiena, 14.10.2008, 16:40:16 | Message # 5
Group: Viesi





Liels paldies, augam un nu jau liekas, ka esam jau daaudz lielāki, lai arī tikai 2 nedēļiņas veci :)
 

admineDate: Ceturtdiena, 16.10.2008, 09:40:13 | Message # 6
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
Tas vēl ir mazs bebukīņš.
Lai tev veicas. Un raksti vēl.
Paldies!
smile


Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

krizantēmaDate: Ceturtdiena, 16.10.2008, 14:33:32 | Message # 7
Group: Viesi





jauks stāstiņš interesanti palasīt. :)
 

rumbaDate: Ceturtdiena, 20.11.2008, 20:34:33 | Message # 8
Varēja būt aktīvāka
Group: Zināms lietotājs
Messages: 3
Status: Izgājis
Viss sākās 03.09.08., pamodos un zinot ka 04.09.08 9:00 no riīta jābūt Bulduros uz stimulēšanu, tad izdomāju ka jaiztīra māja, lai mazais ienāk tīra dzivokli. Ejot uz Drogam, jutu ka nav tā ka parasti, likās ka mazais dikti zemu ieriktējies, bet neko nenojauzdama turpināju celu.
Atnācu majas, iztiriju dzivokli, un tad jutu ka sāk vilkt vēderu, bet nu domaju ka no slodzes un ari divaina sape parādijas, bet tādas jau iepriekš ir bijušas, tapēc neņēmu galvā. (Dzemdēju 41ned un 4dienās)
Vakarpusē aizbraucu draugam pakaļ uz darbu, nācās gaidīt to un kamēr gaidiju tikmēr piefiksēju ka tā sāpe tāda regulāra, bet ciešama. Neko, braucām mājas. Par cik biju diezgan agri augšā, tad izdomāju ka iešu agrāk gulēt, jo tak liela diena priekšā.
Un tad kad apgulos, tad ari sākās kontrakcijas. Bet diezgan interesantiem intervaliem, tad ik pec 15min, tad atkal ik pēc 10, atkal ik pēc 15, 10, tad jau 5, atkal 10... līdz beidzot sapratu, ka tomēr viss ir sācies pats no sevis. Nopriecājos, bet tajā pašā laikā šokā, jo sāpes diezgan pamatigas. Nodomāju, aha, tātad ātri man viss iet uz priekšu.
Plkst 2 nakti ceļu savējo un saku, lai iet mazgat traukus, brauksim.
Plkst 3 bijām slimnicā, apskate uz krēsla, tie paši 2cm, kas bija pirms pusotras nedēļas, nekas neveras. Man šoks, jo uzreiz sapratu ka labi nebūs, man jau ir pamatīgas sāpes, bet nekas neveras. Iedeva dupsi noshpu un teica, gaidam 3cm un tad duram ūdeņus.
Tos sagaidiju pec kādas stundas, pārdura ūdeņus - viegli zaļi.
Un tad ari sākas mans murgs!
Man ir bijusi lauzta kāja, traumeti divas reizes kakla skriemeļi, bet tādas sāpes kādas bija dzemdibās, man nekad nav bijusas. Prasu EA, saka ka tikai pie 4cm atvēruma. Man iestājas panika, reāla panika, ar elpas trūkumu. Panika no tā ka nekas nenotiek tik ātri kā gribētos, dzemde veras lēnu vaļā, sāpes nežēligas un domas, ka lai tad lidz tiem 10cm iztur, ja tagad jau ir šausmas. Asaras kā pupas birsts, draugs nezin ko iesākt, tik saka - elpo, elpo.. a man trukst gaisa, lai kaut ko elpotu, pie katras sāpes es sastingu jo mani vienkārši no iekšpuses kāds ārdīja... Katra atveruma apskates reize ka murgs, sāpes šausmigas un man vairs nav nekāda prieka ka dzemdibas ir sakušās.
Aizved mani uz dzemdibu zāli, atsauca anesteziologu, iedeva sprici pirms 8 no rita. pa tam stundam bija tikai 1cm pavēries. Sāpes pazuda, dibens notirpa, kājas ik pa laikam ari, bet toties svētlaime, jo varēju pagulet pirms lielā darba.
Plkst 9 mani pielika pie sistēmas. (ko īsti nesaprotu kāpēc).
Pēc plkst 9 sāka iet ārā anestezija, bļauju lai dur atkal, ārste apskatās atvērumu, gandriz pilns, saka vel pusstunda un būs visi 10cm. Atkal pārņem panika, par to kā lai iztur to pusstundu...
Vecmāte apskata, saka, mēģinam sākt spiest... Visu daram ka vajag, nekas nenotiek, kad paspiežu mazais pavirzas uz priekšu, bet tad atslid atpakal. Paiet apmeram divas stundas un nevaru bērnu izspiest. Atnāk cita ārste, sāk man lekciju lasīt - tas tak tavs bērniņs, pašai jātiek ar to galā, pašai jāpiedzemdē, es atbildu, ka to ari gribu, bet es nevaru viņu izspiest... Pa vidam vecmāte ar doku runā čukstus par to ka toņji slikti mazais knapi velk... Tad nu man atkal panika, histērija, par to ka mazais mokās, bet es nekādies nevaru dabūt viņu laukā... turpinam visvisādies spiest, gan uz soliņa, gan gultā, gan vīŗs tur kāju... Pēdējais salmiņs manas drosmes bija tad, kad vecmāte sāka pie spiešanas, man lēkāt virsū pa vēderu, it ka spiežot viņu laukā... Jutu ka man visu plēš iekšā, ka gribas spiest, bet viena saka, kad nav sāpes nespied, bet es sapes vairs tādas nejūtu, tikai to ka gribu spiest...
Atnāk otra daktere saka, gribi spiest - spied. Man dusmas, ka divas stundas viena borēja man ka nedrikst, otra saka, ka drikst.
Viss.
Kāpju uz dzemdību galda.
Spiežu, daktere lēka pa vēderu, vecmāte tik saka - spied, acis vaļā...
Sajutu plēsošas sāpes, jutu ka kaut kas jau tur notiek, dzirdu vecmāte pieklusināti saka - liels. Vēl viens spiediens un ir. Vecmate kliedz - zaļi. Dakteres ātri ar skābekļa aparātu pie mazā... Vēl viens spiediens un viss ir āra. Liels kunkulis ātri man uz vēdera un tik pat ātri tas tika paņemts prom.
Bērnu dakteres skrien un lec... Mazais neelpo... Man histērija, mazais beigts... dakteres saka - nomierinies, viņš elpo,saku ka redzu ka neelpo... Saguris esot... Mani vienalga tas nepārliecina, gar acīm pārskrien skats, ka esmu nogalinājusi savu bērnu, nomocijusi, nevarot to laicīgi izspiest, dakteres ar visām tām katetrām atsūc visus tos sķidrumus, pa nāsīm, pa muti, nekustīgs zils bērniņš... Vecmāte saka, ka jāpiedzemdē placenta, bet man pat domas vairs par kaut ko tādu nav. Tad uzlika mazo uz punča, zils knapi elpo, vīrs piepalīdz turēt skābekļa caurulīti... Mazajam arī bija nabassaite ap kaklu.
Plkst 12:32 bijām jau trijatā, dēliņš 4450g un 58cm

Daktere sāka mani lāpīt- nelieli iekšejie plīsumi un vienakosmētiskā ārējā šuve. Esot uz dupsi plīsusi.
Temperatūras mērīšana - 38 pāri. Tas nav labi. Paņēma analīzes.
Vairāk kā stundu nogulēju uz dzemdību galda, salāpīta, priecīga, piekususi, dreboša, ar ļoti lielu apetīti un nu jau arī humora izjūta atgriezās. °Mazo pa to laiku aiznesa uz intensīvo terapiju. Pēc kādas stundas atnesa, saģērba un atdeva man.
Es skatījos un abi ar draugu domājām, kā manī varēja būt tik liels bērniņš... viņš patiešām likās liels, galva kā spainis. Zils. Arī vecmāte teica ka esot pārsteigta un nebija gaidījuši tik lielu bēŗniņu un ka pēc punča izmēriem spriežot nelikās ka man tāds varētu būt.
Laiks posties uz palātu. Kājas neklausa...
Palātā ieraudzījām ka mazulim traumēta galviņa. Ārste teica, ka tik smagās dzemdībās kā bijušas man, un ka lielus bērnus dzemdējs tā mēdz gadīties, nekas traks tas nav - hematoma, vajadzētu uzsūkties.
Uz vakarpusi daktere pateica ka analīzes sliktas, jāspricē antibiotikas, bet mazajm arī, jo viņam nav ne labas, ne sliktas, tāpēc ir nedaudz jāpaspricē.
mazo paņēma, ielika rociņā katetru. Atnesa, visas rociņas sadurstītas, nevarējuši vēnu atrast. Tik žēl mazā kunkulīša.
Otrajā dienā katetrs tika izrauts, pilnīgi līdz asinim, jo viņam loti aktīvas rociņas. Ielika vel vienu, locītavā, tas bija ātkal ārā vakarā... aiznesa... atnesa atkal sadurstītu, drēbītes ar asinīm, beigu beigās pateica ka tad špricēs no rīta un vakarā dupsī. Galviņa palika mazajam mazāka, sāka līdzināties jau pēc cilvēciņa, tikai tas lielais puns. Teica ka tomēr par cik tas asins izplūdums tik liels, tad vajadzēs atsūkt.
Tā nu pienāca trešā diena un mēs ar lielu triju cilvēciņ cerību gājām gulēt, ar domu ka mūs svētdien laidīs ārā.
Svētdiena, ienāk dakters, saka ka par cik tās manas analīzes nebija labas no sākuma, tad lai izspricējam to kursu un pirmdien skatīsies kādas analīzes, vai dzemde iztīrījusies un tad domās - laist vai nelaist. Man asaras acīs, tik loti gribas mājās, tik ļoti gribās lai mazo beidz durstīt. Vakarpusē mazo paņēma, lai atsūktu to hematomu. Aiznesa un pat palātā dzirdu kā viņš raud... man asaras acīs, nespēju vairs, zinot ka es nekā nevaru palīdzēt. Atnesa, satītu kā pilotiņu, cepurīte uz galvas, teica ka esot divas lielās sprices atsūkuši. Paēdam un ejam gulēt. Gaidot labu pirmdienu.
Pirmdiena. Nepacietīgi gaidam. Man analīzes labas. Viss kārtībā. DZemde tīra, šuves labas. Mazais jūtas labi. Vēl daktere noteica ka pēc slimnīcas statistikas, mums jau vajadzēja būt mājās. Slēdziens - varam braukt mājās. Četras ar pusi dienas pavadījām slimnīcā.
Visu dienu kā uz adatām bijām, sākām krāmēt mantas. Tikai ārā tikām pēc plkst 16, bērnu māsiņa aizņemta bija un nevarēja atdot mums papīrus.
Saģērbām mazo, ielikām autosēdeklītī un devāmies prom.
Tāda svētlaime bija, kad iekāpām mašīnā, zinot ka tūlīt būsim mājās! clap

 

AIRITADate: Piektdiena, 05.12.2008, 16:59:44 | Message # 9
Moderators
Group: Eksperte
Messages: 8
Status: Izgājis
Bij ko palasīt smile Liels gan tev tas mazulis rumba. Labi, kad tagad mājās esat. Un kā ir mazajam? together
 

rumbaDate: Otrdiena, 09.12.2008, 14:55:59 | Message # 10
Varēja būt aktīvāka
Group: Zināms lietotājs
Messages: 3
Status: Izgājis
AIRITA, paldies, nu jau esam 3 mēnešus lieli un viss mums ir kartībā!
 

admineDate: Sestdiena, 13.12.2008, 20:17:16 | Message # 11
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
Nu redz cik lieli mēs jau esam un kā mazo sauc, ja nav noslēpums? smile

Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

rumbaDate: Pirmdiena, 22.12.2008, 13:25:10 | Message # 12
Varēja būt aktīvāka
Group: Zināms lietotājs
Messages: 3
Status: Izgājis
aviciite, Rainers, mas Lācplēsīts biggrin
 

leijaDate: Otrdiena, 13.01.2009, 21:52:21 | Message # 13
Ģenerāl-leitnants
Group: Zināms lietotājs
Messages: 2
Status: Izgājis
Sbeikas, šeit mans dzemdību stāsts smile
Man mazais piedzima 7. jūnijā kā bija paradzēts, bet varbūt būtu piedzimis ātrāk, ja es zinātu, ka man sākušās dzemdības.
Bija tā iepriekšējā naktī, bija tādas velkošas sāpes, bet tā kā kursos teica, ja var gulēt un nav regulāras, tad uz slimnīcu nav ko braukt. Man arī tā bija, gulēt varēju, sāpes neregulāras uz rīta pusi vispār cieši aizmigu.No rīta piecēlos, jutos lieliski, ne kas sāpējā ne vilka, nodomāju, ka naktī bija viltus kontrakcijas, visu dienu staigājām pa āru, rosījāmies, nu vakarā ap 23 taisījos uz gulētiešanu, aizgāju uz tualeti un skatos, man asinis tek, tādas gaišas, man rokas sāk trīcēt, uztraucos, vai mazajam viss labi, skrēju uz istabu pie vīra un saku, ka jābrauc uz slimnīcu, ka nav labi. Pusnaktī ieradāmies RDzN uzņemšanā māsiņa teica, ka droši vien varēšu braukt mājās, jo noteikti gļotu korķis izdalās.Nu tā mani nosvēra, paklausijās bēbja sirdspukstus un aizveda uz pirmsdzemdību palātu, tur sēdēju ar vīru un gaidīju, kad atnāks dakterīte. tad mani aizveda uz apskati, daktere ar vecmāti abas saskatijās un tad daktere prasīja, vai man nebija dienā sāpes, es teicu ka nē un tad viņa saka, ka ūdeņu maz un zaļi nedaudz es jau satraucos, ka kaut kas nav labi, bet viņa mierina un saka ka viss kārtībā, bet vēlreiz uzprasīja, vai tiešām man nebija sāpju, kad atbildēju noliedzoši, tad viņa man saka:Apsveicu tu ēsi no tām retajām, kas dzemdē bez sāpēm, tev jau 9 cm atvērums! , nu aizgāju atpakaļ uz pirmdzemdību istabiņu un saku vīram, ka tūlīt jau dzemdēšu, viņš neticēja, pēc kāda laiciņa man uznāca pirmās sāpīgās kontrakcijas, bet tās staigājot pazuda.ārste tik noteica, kad sākas spiedieni, sauc, bet es taču nezināju, kādiem tiem spiedieniem jābūt, man pat sāpes vairs nebija,apmēram pēc pusstundas saucu vecmāti prasu, vai ilgi vēl jāgaida, viņa mani apskatīja un teica, ka vēl jāgaida, pēc apskates uznāca otras sāpes un atkal viss apstājās, tad paklausijās bēbja sirdspukstus, viss bija kārtībā, bet man nāca miegs un gandrīz aizmigu kā nekā pulkstens jau 2 naktī , tad beidzot sāka regulārāk parādīties sāpes, bet arī tādas izturamas, nekas traks, stundu vēl nostaigāju, paspēju jau aiziet uz dzemdību zāli un sacelt trauksmi, jo domāju, ka īstais laiks nu klāt, bet vecmāte, mani apskatot, noteica, ka vēl tālu līdz dzemdībām,tā kā man tās kontrakcijas nesākās, tad viņa iešpricēja un tad man gan palika uz vietas slikti, ka vēmu turpat, bet tad palika viegli un pēc pāris minūtēm sākās kontrakcijas, bet tā kā biju nogurusi, tad uz galda pavadīju kādas 40 min, nevarēju izspiest, trūka spēku un tad ārste teica, ka būs jātaisa iegriezums, negribēju un centos sakopot visus spēkus, bet tāpat nevarēju uzreiz izspiest, bet pēc paris reizēm mazais jau boja uz punča, iztiku bez iegriezuma, bija 2 iekšējie plīsumi.sestdien 6 no rīta mani ieveda palātā, un pirmdien jau bijām mājās.:)
 

admineDate: Trešdiena, 14.01.2009, 11:36:50 | Message # 14
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
Nebiju šādu dzemdību stāstu dzirdējusi!

Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

paprikaDate: Pirmdiena, 23.03.2009, 11:03:14 | Message # 15
super aktīvā
Group: Veiklā dalībniece/ks
Messages: 10
Status: Izgājis
padalīšos arī ar savu stastu.
Noteiktais dzemdību datuims bija 12.06. Lieki piebilst, ka dienu pirms nejutu pilnīgi neko un likās, ka ar punci staigāšu vēl kādu laiciņu. Noteiktajā dienā(tā bija 4diena) pamodos 6 noi rīta ar mazām sāpītēm, bet uzreiz sapratu, ka tās nav treniņ kontrakcijas, un ka drīz satikšu savu mazulīti. Dzīvojos pa mājām, jo sāpes bija mazas, bet regulāras, visu dienu ik pēc7 min. Pēc 7 vakarā biju slimnīcā, jo nevarēju vairs sagaidīt. Ārsts apskatīja, paklausījās toņus, neko sakarīgu nepateica un aizgāja. Māsiņa teica, ka jāpaliek uz nakti, tad redzēs kas būs tālāk. Vīrs vēl bija darbā, mamma atbrauca līdzi, bet viņu medmāsa diezgan nelaipni sūtīja mājās, jop redz vietas neesot. Ap 9 mamma aizbrauca un tad man sākās stipras sāpes ik pēc 3 min. Ārstu nekur nevarēju atrast, arī vecmātes neviena nebija. Ap 11 naktī mani apskatīja vēlreiz, atvērums bija tikai 2cm. Lika nākt tad, kad noies ūdeņi. Sāpes bija ļoti stipras, nevarēju atslābināties, klausījos mūziku un mēģināju pagulēt, kad pēkšņi mazulis stipri sakustējās un man nogāja ūdeņi. Mani apskatīja, teica, lai eju savākt vajadzīgo, dosimies uz dzemdību zāli. Biju laimīga, ka drīz satikšu savu maziņo, sāpes pārgāja. Bija gandrīz 2 naktī. Vecmāte mani atstāja vienu, jo gribēja gulēt, teica, kad sāpes būs galīgi neizturamas, lai nāku viņu pasaukt. Pirmā stunda pagāja ok, tad ar katru minūti sāpes kļuva stiprākas, tās bija nepārtraukti, tā man likās, nāca miegs, bet dēļ sāpēm nevarēju aizmigt, bija ļoti auksti, pāris reizes sanāca pavemt(dēļ sāpēm), jau ausa rīts un jutos bezgala draņķīgi. Pirms 5 rītā gāju saukt vecmāti. Apskatīja, kko iešpricēja, iedeva tabletīti un tad sākās trakākais,jo mazais jau tuvojās. Pāris reizes paspiedu un pl 5:30, 13.jūnijā(piektienā) mans 3770g smagais un 57cm svarīgais puika bija man uz punča. Tās emocijas, ko piedzīvoju, ieraugot savu dēliņu atcerēšos visu mūžu. Bija daudzi nepatīkami sīkumi, ko nerakstīju, bet kopumā ārsta un vecmātes attieksme man nepatika. visu grūniecības laiku biju uzskaitē pie privātā arsta, attieksme bija fantastiska, bet slimnīcā nē. Protams bērnu māsas un sanitārīte,kura man tik daudz palīdzēja, bija lieliskas. dzemdēju Bulduros. Vecmāte Māra Antone.
 

admineDate: Pirmdiena, 23.03.2009, 15:00:21 | Message # 16
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
paprika,Nu attieksme tiešām šausmīga. Nesaprotu kā var vispār darbā strādājot pateikt, kad grib gulēt un vēl likt, lai tu tagad skrien saukt.
Nu nez es pēc tāda atgadijuma būtu ļoti dusmīga, protams, kad tās dusmas man ātri pārietu, jo mazulis būtu klāt.

Es arī esmu dzimusi 13 datumā piektdienā ~ plkst. 15

Kā sauc puisīti? smile


Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

paprikaDate: Pirmdiena, 23.03.2009, 22:13:29 | Message # 17
super aktīvā
Group: Veiklā dalībniece/ks
Messages: 10
Status: Izgājis
puisiiti sauc Patriks smile , nu jau gandriz 9.5 meeneshi vinjam, jaa sakaumaa biju dusmiiga un sashutumaa, bet ar laiku taas dusmas paariet un kraajaas pieredze, naakamreiz neljautu lai ar mani shitaa izriikojas, bet paldies dievam, ka mazajam viss ok, jo visaadi staasti ir dzirdeeti deelj vecmaates nolaidiibas .

Message edited by paprika - Pirmdiena, 23.03.2009, 22:14:33
 

admineDate: Trešdiena, 25.03.2009, 18:03:29 | Message # 18
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
Stāsti dzirdēti ir gan.
Skaists vārds puisītim, kas vārdiņu izdomāja?


Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

paprikaDate: Sestdiena, 11.04.2009, 21:48:00 | Message # 19
super aktīvā
Group: Veiklā dalībniece/ks
Messages: 10
Status: Izgājis
vārdiņš negaidīti iešāvās prātā manai mammai, kad neilgi pēc dzemdībām runāja ar mani pa telefonu un izdzirdēja mazo raudam. pirms tam visus 9 mēn tāds vārds nekur nebija trāpījies, kgan pamatīgi studēju n-tos saitus ar vārdiem meklējot tādu, kurš patiktu gan man gan vīram. vienojamies par Marku, bet kad savu puisīti ieraudzīju, ne reizi tajā vārdiņā nenosaucu(kkā nepiestāvēja) smile
 

admineDate: Ceturtdiena, 23.07.2009, 09:17:01 | Message # 20
Adminstrators
Group: Adminstrātore
Messages: 75
Status: Izgājis
paprika,
Ar tiem vārdiņiem ir grūti, un nezinu vai iepriekš pirms bērniņš ir ieradies jau konkrēts vārds ir jādod. Beigās nemaz tas vardiņš bērniņam nepiestāv un neatbilsts.


Atsaucīga, labsirdīga,mīļa.

Lapa vecākiem un arī, kas vēl nav vecāki!

 

Forums » Grūtniecība » Dzemdību stāsti » Stāsti!
Lappuse 1 no 11
Meklēšana: