Galvenie » Faili » Bērna psiholoģija un attīstība

Kā veidot pamatu bērna pozitīvam pašvērtējumam?
19.12.2010, 15:00:39

Lai mūs varētu iemīlēt citi cilvēki, arī mums pašiem jāspēj sevi mīlēt un novērtēt, tāpēc vecāku uzdevums ir rūpēties par to, lai bērniem veidotos pozitīvs pašvērtējums.

 

Kā veidot pamatu bērna pozitīvam pašvērtējumam?

 

Pašvērtējums jeb tas, kā mēs jūtamies tādi, kādi esam, ir lieta, ar ko ikdienā saskaras ikviens cilvēks. Lai varētu iemācīt mazajiem justies labi, arī vecākiem, ir sevi jāmīl, jāpriecājas par bērniņa ķermeni un katru jaunatklājumu jau no pašām pirmajām viņa dzīves dienām. Lielākajai daļai tas izdodas pavisam dabiski – samīļojot mazā cilvēka pēdiņas vai plaukstiņas, noglāstot vaidziņu, dziļi ieskatoties bērniņam acīs un sakot, cik ļoti viņu mīlam.

 

Bērniem, kuriem ir pozitīvs pašvērtējums, ir daudz vieglāk kontaktēties ar vienaudžiem un iegūt draugus. Viņi ir drošāki, nonākot nebijušās situācijās, un neatlaidīgāki, veicot kādu uzdevumu arī tad, ja gadās neveiksme.

 

Pašvērtējuma attīstība

 

Lai arī tas, cik pārliecināts un drošs bērns par sevi jūtas, sāk veidoties jau no pirmajām viņa dzīves dienām, spilgtākās pašvērtējuma izpausmes var novērot apmēram viena līdz divu gadu vecumā. Šis ir laiks, kad bērns sāk izteiktāk apzināties sevi, savu ķermeni un patstāvību. Mazais ir uzstājīgs, paužot to, ko vēlas, izrāda lepnumu par labi paveiktu darbiņu un apbrīno sevi, raugoties spogulī.

 

Vecumā no diviem līdz trim gadiem bērns spēj izjust lepnumu, ja kaut kas ir izdevies, īpaši, ja vecāki viņu par to paslavējuši. Tāpat mazajam attīstās kauna un vainas sajūtas, kuras var rasties tad, ja kaut kas nogājis greizi, piemēram, viņš gribējis parādīt mammai, cik labi prot uzvilkt zeķīti, taču no pārmērīgas stiepšanas zeķe saplīsusi. Un šajā gadījumā viena no lielākajām un tipiskākajāmm kļūdām, kuras vecāki pieļauj ir bērnu kritizēšana. Vecāki izsaka  aizrādījumus, kas saistīti ar pieaugušo priekšstatiem par dzīvi, taču bērns attīstoties iziet cauri dažādiem attīstības posmiem un tas ir jāpieņem.

 

Trīs līdz piecu gadu vecumā bērns spēj salīdzināt savas un citu vienaudžu darbības. Un, protams, mazais ir bezgala lepns, ja tieši viņam izdodas noķert bumbu vai pirmajam iemācīties uzrakstīt savu vārdiņu. Turklāt šajā vecumā mazie pastiprināti identificējas ar vecākiem, tādēļ  šis ir brīdis, kad ar savu pašvērtējumu var bērniem rādīt pozitīvu vai negatīvu piemēru.

 

Aptuveni astoņu gadu vecumā bērni spēj novērtēt sevi vairākās jomās. Viņi turpina salīdzināt savu veikumu ar to, kas izdevies vai nav izdevies citiem un aizvien vairāk apzinās nepieciešamību apgūt konkrētas prasmes, piemēram, lasīšanu un rakstīšanu.

 

Vecāku loma un adekvāts pašvērtējums

 

Vecāku loma pašvērtējuma veidošanās procesā ir ļoti būtiska, jo, pirmkārt, bērns daudzas lietas mācās, vērojot vecākus un, otrkārt, viņš saņem no viņiem vērtējumu.

 

Atsevišķos bērna attīstības posmos, kad mazais cilvēks mācās kādas jaunas prasmes un iemaņas, vecākiem, jābūt ļoti uzmanīgiem un gudriem, kad pirmie mēģinājumi ir neveiksmīgi. Tā vietā, lai sadusmotos par ūdens pielietu virtuvi, kad mazais ir pieteicies nomazgāt traukus, var paslavēt bērnu par to, cik labi viņam darbiņš ir izdevies un ieteikt nākamreiz mēģināt tik ļoti nešļakstīties.

 

Vecākiem ir jābūt ļoti jūtīgiem, pat ar zinātnieka pieredzes degsmi – jānovēro bērns un lielā mērā jāpaļaujas uz savām izjūtām, jāmēģina uzticēties iracionālām lietām un jādara tās tad, kad jūt, ka tas ir nepieciešams nevis, nepaļaujoties tikai uz to, kas rakstīts un norādīts grāmatās.

 

Reizēm vecāki baidās bērnu slavēt, lai viņš nekļūtu iedomīgs, taču, lai spētu mīlēt citus un citi mīlētu mūs, vispirms ir jāiemīl pašiem sevi. Tāpēc nevajadzētu baidīties paslavēt meitu, ja viņa ir palīdzējusi māmiņai iztīrīt māju vai kopīgi papriecāties par to, cik skaisti viņa izskatās jaunajā kleitā. Tomēr arī jāuzmanās, lai neradītu bērnam ilūzijas, ka viņš spēs izdarīt to,  ko, iespējams, mazais nespēs nekad.

 

Kad bērnu vajag iedrošināt

 

Pašvērtējums lielā mērā ir saistīts ar to, cik bērns jūtas drošs. Jo mazais ir jūtīgāks, jo uzmanīgākiem jābūt vecākiem, vērtējot viņu vai izsakot kritiku. Ja kaut kas nav izdevies tā, kā iecerēts, var palīdzēt bērniņam izlabot kļūdu un pozitīvi iedrošināt viņu jauniem mēģinājumiem.

 

Piemēram, ir bērni, kuri, uzsākot bērnudārza gaitas, ļoti viegli un ātri iejūtas jaunajā vidē un iedraudzējas ar grupiņas biedriem, bet ir bērni, kuriem ir vajadzīga nedēļa vai pat ilgāks laiks, lai spētu pieņemt jaunos apstākļus.

 

Ja vecāki jūt, ka mazais ir nedrošs un viņam nav pārliecības par sevi,  viņš ir jāiedrošina un jāpaslavē par katru mazo solīti, kas ved tuvāk mērķim. Taču pats galvenais ir likt bērniņam saprast to, ka vecāki viņu mīl tādu, kāds viņš ir.

 

Vecākiem jāsaprot, ka bērns jānodala no viņa uzvedības, jo bērni nav slikti.  Tad, kad vecāki bērnam disciplinēšanas nolūkos mēģina kaut ko aizrādīt, tas jādara tā, lai bērns to nepārprot un nedomā, ka viņš pats tāpēc ir slikts. Tas nozīmē, ka vecākiem ir ļoti jādomā, ko viņi saka un kā viņi to pasaka savam bērnam, jo priekš bērna vecāki pirmajos dzīves gados ir priekšstatu kopums, kas veido izpratni par apkartējo pasauli un, ja pieaugušie negatīvi un noraidoši izturēsies pret bērnu, tad viņš sajutīs, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.

 

Par soli tuvāk pozitīvam pašvērtējumam

 

Mīlestība bez nosacījumiem - atgādināsim bērnam, ka viņš tiek cienīts un pieņemts. Mēs mīlam bērnu tādu, kāds viņš ir.

 

Bērna panākumu un spēju atzīšana - mēs bieži pamanām tikai negatīvās lietas, taču labās uztveram kā pašsaprotamas vai normālas. Bērnu labās īpašības ir jāpamana un spējas jānovērtē. Var gadīties, ka bērniņš kaut ko iemācās, tiecoties pēc uzslavas. Tikpat svarīgi ir novērtēt ne vien rezultātu, bet arī pašu procesu, piemēram, redz, cik skaisti tu zīmē!

 

Pats savas dzīves noteicējs - radiet bērnam sajūtu, ka viņš pietiekami kontrolē savu dzīvi. Bērniem ir vajadzīga zināma kārtība un noteikumi, kuri ir jāpieņem, taču ir jābūt lietām, kur mazie var izdarīt savu izvēli.

 

Katrs bērns ir unikāls - novērtējiet uz uzsveriet to, kas katrā bērnā ir īpašs. Tās var būt personības iezīmes, fiziskās dotības, lietas, kas bērniņam padodas vai pozitīva izturēšanās.

 

Atbalsts īstajā brīdī - iejaucieties, ja bērns sevi novērtē negatīvi vai pauž bezcerības sajūtu. Bērnam ir jāzina, ka viņa bēdas vai vilšanās ir pamanītas. Un viņam ir svarīgi saņemt iedrošinājumu no vecākiem brīžos, kad ir bail vai nav pārliecības.

 

Katra māmiņa un tētis ir pats lielākais eksperts sava bērna audzināšanā, ja vien viņiem pietiek drosmes ieklausīties sevī. Vecākiem vienmēr ir jātic bērna spējām, lai arī bērns pats  tām noticētu. Tāpēc ir jājūtas labiem vecākiem, lai izdotos izaudzināt bērnu ar pozitīvu pašvērtējumu, kas nākotnē viņam ļaus vieglāk tikt galā visdažādākajās dzīves situācijās.

 

Pastāsti, kā Tu veicini bērna pozitīvo pašvērtējumu!

Kategorija: Bērna psiholoģija un attīstība | Pievienoja: aviciite2 | Atslēgvārdi: Psihologija
Skatījumu skaits: 1440 | Lejuplāžu skaits: 0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]