Ir ļoti daudz veidu, kā priekšlaikus dzimušo bērnu vecāki spēj palīdzēt saviem bērniem. Bērniņam ir ļoti svarīgi komandas darbs, kurā ietilpst ārsti, māsiņas, vecāki, garīgā aprūpe, fizioterapeiti un, protams, pats bērns. Šeit minēšu tikai īsi, ar kurām metodēm strādā fizioterapeiti kopā ar vecākiem.

Vispirms dažas lietas, kuras vajadzētu ievērot, kad pirmo reizi tuvojaties bērna inkubatoram. Nevajadzētu pārāk skaļi runāt pie inkubatora. Uzmanīgi jāatver inkubatora lodziņus un tieši jāsarunājas ar bērniņu. Jāapdomā savu darbību – velti nevajadzētu vērt vaļā šos lodziņus un jāmēģina izdarīt visu vienā reizē.
Ļoti bieži inkubators arī tiek izmantots kā "galds”. Nevajag neko uzlikt uz tā. Blakus ir pietiekami daudz vietas, kur visu var novietot.

# Te daži mērījumi: Parasta saruna notiek 65 dB robežās
# Miegs mazuļiem tiek traucēts pie 70dB
# Dzirdes traucējumi iestājas, ja ilgstoši ir >84 dB
# Intensīvajā terapijā parasti ir ap 60 – 70 dB
# Atverot inkubatora lodziņu, rodas 111 – 124 dB
# Uzliekot "uzmanīgi” piena pudelīti uz inkubatora, rodas 84 – 100 dB

Pārāk liela gaismas ietekme var kaitēt bērna vēl nenobriedušajām acīm, tāpēc inkubatori tiek pārklāti ar sedziņām. Jāraugās, lai bērnam nespīd acīs saule un lai viņš neatrodas kādā citā, tiešās gaismas ietekmē.

Kā pozicionēs, tā attīstīsies…

# Pareiza bērna pozicionēšana ar vismazāko iespējamo gravitācijas spēka ietekmi ļauj viņam/-ai attīstīt paša aktivitāti,
# izjust pozitīvo kustību pieredzi,
# uzlabot dziļo jušanu,
# locītavu novietojums kļūst fizioloģiskāks.

Priekšlaicīgi dzimušais bērns
Atkarībā no bērna veselības stāvokļa un varēšanas ir jāizmanto visas iespējamās pozas, t.i., guļus uz muguras, uz vēdera un uz abiem sāniem. Tāpēc priekšlaicīgi dzimušos zīdaiņus nedrīkst vienkārši ielikt inkubatorā vai gultiņā bez atbalsta!

Pierādīts, ka pozicionēšana un handlings veicina normālu motoro attīstību un samazina nepareizu kustību paraugu attīstību. Agrāk bija pierasts mazuļus noguldīt uz muguras, lai vieglāk varētu viņus novērot un aprūpēt.

Daudzi jauni pētījumi rāda, ka tieši stāvoklis guļus uz muguras nav optimāls attiecībā uz skābekļa un enerģijas patēriņu.

Priekšlaicīgi dzimušais bērns
Pozicionēšana guļus uz muguras: Pozicionēšanas palīglīdzekļus var likt apkārt ķermenim diezgan tuvu, lai bērns jūt to robežas. Bērna ķermenītis, pēc iespējas, ir novietots simetriski. Rokas un kājiņas, pēc iespējas, ir saliektas. Ja bērns ir ļoti maziņš vai muskulatūras tonuss ļoti zems, bērna kājiņas gūžu locītavā būs ļoti izvērstas (vardes poza).

Domājot par bērna tālāko attīstību, ir jābrīdina par šo pozu, jo, ja tā tiek uzturēta ilgstoši, var saīsināties svarīgi muskuļi un tas, savukārt var iespaidot mazuļa fizioloģisko kustību attīstību. Tāpēc papildus pie gūžas locītavas jāpieliek vēl kādu pozicionēšanas palīglīdzekli.

Pozicionēšana guļus uz vēdera: Arī šajā pozā mazulim ir nepieciešama palīdzība. Ja mēs noliekam bērnu bez pozicionēšanas palīglīdzekļiem un bērna muskulatūras tonuss ir zems, tad bērns gulēs pavisam izstiepts – kājas un rociņas būs izstieptas, bet gūžas locītavā kājas varētu atkal būt izvērstas (vardes poza).

Šajā gadījumā spiediens būs uz bērna vēdera un simfīzes, viņam būs grūti elpot, tāpēc kājas ir jāsaliec celīšos un jābīda uzmanīgi zem mazuļa vēderiņa. Bērns gulēs it kā ar dibentiņu uz augšu. Tā atbrīvosies bērna diafragma, un viņš varēs brīvi elpot. Arī šajā gadījumā ar pozicionēšanas palīglīdzekļiem papildus var balstīt kājas. Rokas ir uz augšu un guļ blakus galviņai.

Zinātnieki Downs, Turrill un Pym vienoti uzskata, ka ilgstoša gulēšana uz muguras vai uz vēdera var novest pie izteiktas gūžu locītavas saliekšanas un vardes pozas.

Pozicionēšana guļus uz sāniem: Mazulis pats nespēj stabili nogulēt uz sāniem, jo muskulatūras tonuss ir par zemu. Lai noturētu bērnu šajā pozā, viņš ir jāatbalsta ar pozicionēšanas palīglīdzekļiem, kuri jānovieto bērnam aiz muguras, rokas un kājiņas ir saliektas.

Jāuzmanās, lai apakšējā rociņa netiek nospiesta un nenosprosto asinsriti. Galva ir vienā līnijā ar mugurkaulu. Ja tiek pozicionēts ar pakaviņu, tad putuplasta pildītais pakavs atradīsies starp mazuļa kājiņām. Ja pakavs ir pildīts ar griķiem, tad tas būs novietots aiz bērna pēdiņām.

Bērniem, kuri guļ uz sāniem un ļoti atliec galviņu (opistotonus), ir nepieciešams stingrs atbalsts, kas ietvertu arī galviņu. Bieži bērni, kuriem ir elpošanas problēmas un/vai viņi ir tikuši mākslīgi ventilēti, guļ šādā pozā, jo tādā veidā viņi spēj labāk elpot.

Dvīņi vai trīņi: Viņus pēc iespējas ilgāk vajadzētu atstāt kopā vienā gultā. Bērni mātes vēderā ir pieraduši viens pie otra un šo tuvības sajūtu nevajadzētu pārtraukt, ja vien abu bērnu veselības stāvoklis to atļauj. Bērni var gulēt blakus viens otram vai arī tā, ka viens guļ ar galvu pie otra bērna kājām.

Tas nekas, ka viņi viens otru aptausta vai viens otram liek roku uz sejas. Viņi viens otram noteikti nedarīs pāri! Amerikā pētījumi liecina pat par to, ka dvīņus jāsaliek kopā pat tad, ja vienam ir ļoti slikti ar veselību, jo veselais varot dot spēku slimajam un palīdzēt viņam izveseļoties! Vai nav fantastisks atklājums?!

Kontaktelpošana

# Lai mazulim, kuram ir elpošanas problēmas, palīdzētu, var pielietot šādas metodes: Mātes/tēva balss
# Mātes/tēva rokas
# Laba pozīcija
# Samazināts kairinājumu daudzums
# Kontaktelpošana
# Pozīcijas maiņas
# Ķengura metode

Ļoti mazi mazulīši mēdz dažreiz arī "aizmirst” elpot. Ja mēs tieši viņus neturam ķengura pozā vai nestāvam blakus, tad varam izmantot mazus rotaļu dzīvnieciņus, kuri ir pildīti ar putuplasta lodītēm. Tie nedrīkst būt par lieliem vai par smagiem. Bērns jūt šos kairinājumus un tik bieži neaizmirsīs elpot.

Ķengura metode

Ķengura metode ir viena no vismīļākajām, visjaukākajām un noteikti arī visbūtiskākajām kontaktmetodēm gan vecākiem, gan bērnam. Visiem vecākiem viens no vissvarīgākajiem brīžiem ir turēt savu bērnu tuvu sev klāt, apmīļot viņu un nobučot.

Mātei vai tēvam ir jāuzvelk halāts vai pogājams krekls, jānomazgā rokas un tad ērti jāapsēžas paredzētajā krēslā blakus mazuļa inkubatoram vai gultiņai. Fizioterapeits vai māsiņa pirmajā reizē sagatavo bērnu, novietojot vadus, un pēc vajadzības masku tā, lai tie netraucētu izņemt bērnu; paņem autiņu un sedziņu.

Kad māte/tēvs ir ērti iekārtojušies, uzmanīgi uzliek mazuli vertikāli uz kailām krūtīm ar vēderu pret mātes vai tēva krūtīm. Mazuļa kājas ir saliektas, rokas uz augšu. Ievērojot monitora rādītājus vai atbilstoši bērna uzvedībai un ārējam izskatam, pēc vajadzības koriģē viņa pozu mātei/tēvam, apsēžoties tiem stāvāk vai slīpāk. Pēc nepieciešamības apsedz mazuli ar autiņu un/vai sedziņu. Māte/tēvs tur savas rokas uz bērna plikā ķermenīša un var viņu glāstīt, dziedāt viņam/ai dziesmiņu vai parunāties. Vecākiem var iedot mazu spogulīti rokās, lai viņi varētu redzēt savu mazuļa sejiņu.

Handlings

Handling ir atvasinājums no angļu valodas vārda hand, kas nozīmē ‘rokas’ – tātad, mūsu roku darbs, darbojoties ar bērnu, piemēram, tīt, ģērbt, celt un nest. Handlings ir viena no Bobata terapijas sastāvdaļām, kas pie mums ir pazīstama jau vairākus gadus.

Handlings dod ideālu iespēju sekmēt bērna kustību attīstību dabīgā veidā. Šo tehniku izmanto, lai veicinātu normālu sensomotoro pieredzi, kura palīdz veidot un uzlabot zīdaiņa ķermeņa pozu, kas ir zīdaiņa iekšējā atmiņa par agrākiem kustību iespaidiem. Labi integrētas ķermeņa pozas veidošanās, pamatojas uz iespaidiem un atmiņu par dažādiem kustību veidiem. Šo kustību iespaids bieži ir ierobežots vai traucēts priekšlaicīgi dzimušajiem zīdaiņiem.

Pamatprincips ir zīdaiņa sakārtošana uz ķermeņa viduslīniju. Kustībām jānotiek nesteidzoties un iesaistot bērnu darbībā. Ar handlingu cenšas ievirzīt kustības, kas ir sagatavojošas turpmākām kustībām. Mazulis, pareizi ar viņu strādājot, izjutīs savas kustības, iepazīs savu ķermeni un ar laiku aktīvi līdzdarbosies (un to tiešām pēc laika var just).

Ar handlingu var un vajadzētu nodarboties katram, kas saskaras ikdienā ar bērnu – vecāki, vecvecāki, māsas, brāļi, auklītes utt. Ar pareizu mazuļu turēšanu, celšanu un nolikšanu, ģērbšanu un nešanu bērnam var palīdzēt sevi sakārtot un attīstīt tālāk.

Barošana

Rīšanas reflekss attīstās starp 11. un 16. gestācijas nedēļu. Mazulis šajā laikā sāk dzert augļa ūdeni. Starp 18. un 24. gestācijas nedēļu attīstās zīšanas reflekss. Daži bērni mātes vēderā sāk zīst īkšķi un pirkstus. Meklēšanas reflekss vēlākais attīstās ap 32. gestācijas nedēļu. Elpošanas koordinācija izdodas ap 30. gestācijas nedēļu. Dažiem zīdaiņiem ir nepieciešams ilgāks laiks – līdz pat 37. gestācijas nedēļai.

Man liekas, ka nav šaubu nevienam par to, ka mātes piens priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem ir vislabākais. Mātes piens palīdz stimulēt imūnsistēmu, uzlabo smadzeņu nobriešanu un redzes spējas.

Kustību terapija

Pirms mēs uzsākam strādāt ar mazuļiem, mums uzmanīgi vajadzētu viņiem pieiet un vispirms novērot, vai viņš ir gatavs mūsu darbībai. Viņš/a varbūt staipīsies, centīsies atvērt acis, un jūs tiešām redzēsiet, ka viņš/a grib arī kontaktēties ar jums.

Sāciet ar viņu runāt, maigi viņu glāstiet un tad uzmanīgi paņemiet to rokās. Viens no terapijas veidiem ir Bazālā stimulācija. Ar to piesaista uztveri ar visām maņām, kā arī pašuztveri. Apzinātie kairinājuma piedāvājumi tiek uztverti kā informācija par apkārtējo vidi un attiecīgi apstrādāti CNS.

# Ar bazālās stimulācijas palīdzību cenšas pietuvoties primārai pieredzei, kuru zīdainis ieguvis intrauterīni, piesaistot tieši bazālās struktūras: somātiskā visa ķermeņa pieredze
# vestibulārā poza un līdzsvara veicināšana
# kustību pieredze

Prognozes

Vajadzētu atcerēties, ka attīstības pirmajos divos gados jāņem vērā nevis faktiskais bērna vecums, bet tā saucamais koriģētais vecums. Piemēram, jūsu bērns ir dzimis 15. aprīlī, 32. gestācijas nedēļā, tad 15. novembrī viņam nav 7 mēneši, bet tikai 5 mēneši, jo viņš piedzima 8 nedēļas par agru (40 grūtniecības nedēļas tiek ņemts kā izejas punkts iznēsātai grūtniecībai).

Ir liela starpība, vai mēs vērtējam mazuli kā septiņus mēnešus vai piecus mēnešus vecu bērnu. Dažādās literatūrās pat tiek minēts, ka jāņem vērā arī pavadītais laiks slimnīcā un tas jāatskaita faktiskajam vecumam.

Nobeigumā vēlos minēt citātu, kas, man šķiet, ļoti labi atspoguļo bērna spējas:

"Katra atsevišķa cilvēka attīstība ir atkarīga no individuāli atšķirīgām garīgo un ķermenisko kompensāciju spējām, kuras, savukārt, ir savstarpēji saistītas ar bērna gribu, dzīves drosmi, ģimenisko atbalstu un tā veicināšanu. Katras kustības sākumā ir motivācija, prieks par kaut ko jaunu, vēlme ar pozīcijas maiņu telpā īstenot noteiktu ideju.”