Lai gan tiek uzskatīts, ka pareizais vecums podiņa apgūšanai ir, sākot no pusotra gada vecuma, ir arī kāds teiciens, kas raksturo šo procesu: nav pareizais vecums, bet ir pareizais laiks! Ar podiņu iepazīties bērns varētu jau krietnu laiku pirms vecāki plāno viņu uz podiņa sēdināt. Tā ir kā viena no lietām ap viņu, lai brīdī, kad grib sēdināt uz podiņa, tas ir jau pazīstams un nav biedējošs.

Pusotrs līdz divi gadi tiek minēts kā piemērotais vecums, jo bērni šajā vecumā sāk izjust sava urīnpūšļa piepildīšanos. Tas aptuveni sākas pusotra gada vecumā. Sākotnēji bērns nespēj novērtēt pirmos signālus no tā mirkļa, kad pūslis piepildās līdz tam brīdim, kad jau ir par vēlu. Un tā māka ir tā, kas ir procesā, un process var ilgt pat līdz četru gadu vecumam. Par agro podiņ mācību negatīvajā gaisotnē ir pat pētījumi, ka tiem bērniem, kas ir ļoti agri radināti pie podiņa, vēlāk ir lielāks risks slimot ar urīna nesaturēšanu jeb enurēzi.

Protams, ikviens bērniņš ir individualitāte, atšķirīgs no citiem gan pēc rakstura un emocionālās, gan fiziskās attīstības.

Par bērna gatavību podiņ mācībai norāda spēja stabili sēdēt uz podiņa, patstāvība ikdienas gaitās, pierimšana, kad mazulis pačurā autiņos. Šādi priekšnosacījumi veiksmīgāk un ātrāk palīdz apgūt podiņ mācību. Tomēr, ja mazulis vēl nav tik neatkarīgs un nobriedis, labāk vēl kādu laiciņu pagaidīt, jo pārāk agri uzsākot podiņa apgūšanu un to sasteidzot, tu riskē ar to, ka panāksi gluži pretēju rezultātu un nodrošināsi problēmas ilgtermiņā.

Sēdēšana uz podiņa pamazām pārvērtīsies par ierastu ikdienas rituālu. Ļauj, lai mazais sēžot uz podiņa spēlējas ar savām iemīļotajām rotaļlietām, pašķirsta krāsaino bilžu grāmatu, bet tu palasi viņam pasaku. Visas šīs darbības, sēžot uz podiņa, raisīs bērnā pozitīvas asociācijas un emocijas, kā arī noturēs bērniņa uzmanību, jo pats viņš vēl nespēj saprast, kāda nozīme ir iešanai uz podiņa.

Savukārt, ja tas nenotiek jaukā, patīkamā gaisotnē, tad, protams, bērnam izdodas mammu arī iepriecināt, un ar laiku viņš iemācās lietot podiņu, tomēr viņam izveidojas negatīvā sasaiste. Bērnam tas process liekas smags un sarežģīts, jo dažreiz mammu tomēr neizdodas iepriecināt, viņa ir bēdīga un varbūt pat dusmīga. Savukārt vecumā, kad bērns jau spēj šo procesu kontrolēt, tas ir ap diviem, diviem ar pusi gadiem, un viņš arvien vairāk vēlas apliecināt savu "gribu”, "negribu”, "darīšu”, "nedarīšu” , situācija var izvērsties tā, ka podiņ mācība jāsāk būs no jauna, jo ar iešanu vai neiešanu uz podiņa bērns jau apzināti sāk konfrontēt mammu. Podiņš ir tā lieta, uz kuras varam bērnu uzsēdināt, bet nevaram tur viņa vietā izdarīt lietas!

Podiņa apgūšana un atteikšanās no autiņbiksītēm būtu vienlaikus jāievieš gan dienā, gan naktī, lai mazajam neradītu sajukumu, un viņš varētu justies vienlīdz pieaudzis visos diennakts laikos.

Lai podiņ mācība būtu veiksmīga, atceries – nekad neuzspied sēdēšanu uz podiņa, bet jau laikus novieto podiņu mazuļa istabā un pamazām izstāsti, kam tas domāts! Nesasteidz mācību procesu, bet novērtē mazuļa fizisko attīstību un prasmes! Iemāci mazulim higiēnas prasmes un pakāpeniski ievies podiņ lietas kā ikdienas rituālu, un nekad neaizmirsti izteikt uzslavas!