Brālītis vai māsiņa 3-6 gadus veciem bērniem
Bērna piedzimšana ne vienmēr ir traumējoša, un šai gadījumā nav vainojama māte vai tēvs vai kāds cits, bet katrs ģimenes loceklis var palīdzēt bērnam neirozi mazināt un labāk pārdzīvot.
Bērna reakcija uz jaundzimušo nekādi neliecina par viņa egoistisko dabu vai slikto raksturu, - drīzāk pat otrādi. Tā liecina par bērna spēju aktīvi parādīt vecākiem, kas ar viņu notiek. Ja bērns bez īpašas sagatavošanas uz brāļa vai māsas piedzimšanu nereaģē, nevar izslēgt, ka tā ir nomākta garastāvokļa izpausme un iespējama depresīva rakstura veidošanās.
Lai saprastu savu bērnu, jāzin bērna psiholoģiskā attīstība un jāzin, kādā vecumposmā jāapgūst kādas emocionālas iemaņas. Emocionālā attīstība iespaido arī pārējo iemaņu apgūšanu.

3-6 gadu vecam bērnam neatkarīgi no dzimuma jāapgūst prasme būt greizsirdīgam  un skaudīgam. Nav grūti saprast, ka šīs jūtas saistītas ar dusmām un aizvainojumu, kā arī stipru mīlestību. Pati galvenā prasme 3-6 gadu vecumā ir dusmu izpausme un konstruktīvs kontrolmehānisms.

Katrs pieaugušais zin, cik grūti ir pieņemami dusmoties. Bērnam arī jāapgūst sava dzimuma loma, ko intensīvi atdarina, spēlējot mammās un papos.

Kāda 3 bērnu māmiņa atcerējās brīdi, kad piedzima trešais bēbis. Lai abi lielākie bērni varētu labāk apgūt prasmi apieties ar bēbi, vecāki iegādāja lelli bēbja izskatā. Sev par lielu pārsteigumu māmiņa atklāja, ka lelle īsā laikā tika saplosīta, beigās noraujot tai galvu.
Vai šis stāsts liecina par vecāko bērnu nelādzīgo raksturu?
Nebūt ne, šī māmiņa intuitīvi palīdzēja bērniem spēles formā paust savas dusmas un naidu pret jaunpienācēju. Iemesls ir skaudība, ka mazais visu laiku ir māmiņas uzmanības centrā un klēpī, kā arī greizsirdība, ka viņu vieta tur ir aizņemta. Tomēr šīs vardarbīgas rīcības otra nozīme ir milzu mīlestība, ko bērns jūt pret māti un tēvu šai vecumā. Kā pieaugušie mēs mēdzam teikt – es tevis dēļ varētu pat nogalināt, ko šiem bērniem bija iespēja savās fantāzijās darīt.

Secinājumi:
- 3-6 gadus vecs bērns mācas būt dusmīgs un greizsirdīgs;
-viņa dusmu izpausmes saistītas ar mīlestību pret vecākiem;
-būt greizsirdīgam un skaudīgam pret jaundzimušo ir dabiski.

Ko darīt:
-mēģiniet nedusmoties;
-nelieciet bērnam palīdzēt aprūpēt jaundzimušo, uzticiet aprūpi tikai tad, ja viņš pats vēlas;
-neatstājiet vecāko bērnu vienu kopā ar jaundzimušo – tas ir ļoti liels pārbaudījums, kas izraisīs bailes un pastiprinās dusmas;
-dariet kopā ar vecāko bērnu to, kas viņam ļoti patīk;
-mēģiniet dalīt uzmanību starp abiem bērniem. Ja māmiņa ņemas ar mazuli, tētis vai omīte varētu veltīt uzmanību lielajam;
-nesodiet lielāko par netiešiem uzbrukumiem jaundzimušam - mēģinājumiem izgāzt viņu no ratiņiem, pastāvīgu uzkrišanu nejauši virsū vai netīšiem sitieniem;
-mēģiniet runāt ar bērnu, jo apzināties, ka viņš jūtas atstumts un tādēļ dusmīgs;
-tomēr nesakiet, ka viņš ir liels un to var saprast. Viņš vai viņa tiešām nevar to saprast, bet aiz mīlestības pret māmiņu var mēģināt izlikties;
-sakiet, ka jūs varat viņu saprast, joprojām viņu mīlat un viņam kādreiz bija viss, kas ir mazajam;
- mēģiniet skaidrot, ka mazulis arī augs un drīz kļūs rotaļbiedrs, bet diemžēl jāgaida;
-šo gaidīšanu var mēģināt atvieglot kopā ar lielāko,
spēlēties ar jaundzimušo, purināt grabulīti vai kā citādi iesaistīt mazuli;
-ja varat, neaizmirstiet apmīļot lielāko bērnu, īpaši, kad mierināt vai mīļojat mazāko;
-tas radīs sajūtu, ka jūsu mīlestība pieder abiem, nevis tikai mazajam.