Ūdens un siltuma vietā – auksts gaiss

* Iekšā: Pirmos dzīves deviņus mēnešus bēbītis mammas vēderā pavada
ūdenī. Jau desmit nedēļas pēc rašanās mazā radībiņa ar rociņām var
plunčāties pa augļūdeni. Bēbīša dzīves telpā vienmēr valda tīkama 37
grādu temperatūra. Atrodoties augļūdens skavās, bērniņam ir līdzīgas
izjūtas kā atrodoties bezsvara stāvoklī.

* Ārā: Tik tikko piedzimis, mazulītis uz savas ādas pirmo reizi sajūt
gaisu. Pēkšņi ir pazudusi saudzējošā, siltā telpa. Tieši tādēļ uzreiz
pēc dzimšanas mazulīti ir svarīgi sasegt ar iepriekš sasildītiem
dvieļiem vai autiņiem. Bērniņam ir nepieciešama apmēram stunda, lai viņa
ādiņa pierastu pie apkārtējā gaisa temperatūras.

Trokšņi un klusums šūpošanās un maigu skaņu vietā

* Iekšā: Apmēram no 20.grūtniecības nedēļas bērniņš sāk dzirdēt. Bez
tam – vēderā ir tik daudz ko saklausīt: asiņu šalkšana, kuņģa klunkšķi,
zarnu burkšķoņa, un kur nu bez māmiņas sirds pukstiem! Trokšņus no
ārpasaules bērniņš dzird ļoti slāpēti, jo tos aiztur māmiņas vēders un
augļūdens. Tomēr pat tad, kad māmiņa atpūšas, bērniņu maigi iemidzina
viņas ķermeņa skaņas.

* Ārā: Pasaulē jaundzimušajam ir pārāk skaļi, bet tai pašā laikā
neierasti klusu. Balsis, durvju vēršanās troksnis – tagad visi trokšņi
bez jebkāda filtra laužas mazuļa austiņās, bet tad pēkšņi viss kļūst
pavisam kluss. Jaundzimušajam tas var šķist biedējoši, jo viņš deviņus
mēnešus māmiņas vēderā ir pieradis pie trokšņiem un skaņām. Tieši tādēļ
bēbīšiem tik ļoti patīk gulēt uz māmiņas vai tēta vēdera un klausīties
viņu sirdspukstus.

Izsalkums nemitīgas aprūpes vietā

* Iekšā: Mammas puncī mazulīti 24 stundas diennaktī nemitīgi apgādāja
ar visu nepieciešamo. Tikai grūtniecības beigās bērniņa kuņģis sāk
trenēties, kā tad ir būt pilnam un kā - tukšam. Tas notiek, bēbītim
dzerot augļūdeni, ko viņš atkal izčurā. Tomēr tādas sajūtas kā slāpes un
izsalkumu mazais vēl nepazīst.

* Ārā: Dzemdības mazulim ir fiziski grūts pārbaudījums, kas laupa
gandrīz visus spēkus. Tieši tādēļ mazajam no sākuma nepieciešams miers
un tikai tad kaut kas ēdams. Tomēr ir bezgala svarīgi, lai bērniņu
pieliktu pie krūts jau dzemdību zālē. Pirmajās divās dzīves stundās
bērniņa zīšanas reflekss ir īpaši izteikts! Zīžot mazulis iegūst
uzticību pasaulei – māmiņa joprojām ir te un rūpējas par mani.

Pieskārieni - kaut kas nebijis

* Iekšā: Jau no 16. grūtniecības nedēļas bērniņam attīstās tauste:
viņš jūt, ka mazās rociņas un kājiņas pieskaras augļa pūslim. No 20.
nedēļas mazais bieži liek rociņas pie vaigiem un mutītes. Tas kairina
nervu galus un sagatavo zīšanai. Tomēr, kaut arī mazulis māmiņas vēderā
ir ļoti cieši ar viņu saistīts, viņš nezina, kā tas ir – saņemt
pieskārienus no ārienes.

* Ārā: Tas ir neaizmirstams moments – māmiņa noglāsta savu mazulīti
pašu pirmo reizi. Pirmo pieskārienu sajūtu viņa nekad neaizmirsīs.
Daudzas vecmātes un ārsti mūsdienās ir pārliecināti, ka arī bērniņš
atceras šo pirmo pieskārienu. Tieši tādēļ tik svarīgi ir pēc dzimšanas
uzreiz atdot bērniņu māmiņai samīļošanai. Visas medicīniskās
manipulācijas var nedaudz pagaidīt! Mazulītim ir jāpierod pie māmiņas
neaizmirstamajiem glāstiem!

Elpošana automātiskas skābekļa padeves vietā

* Iekšā: Nabassaite nodrošina bērniņu ne tikai ar skābekli, bet arī
ar barības vielām. Mazulis nezina, kā ir, ja skābekļa pietrūkst (normālā
situācijā). Bēbīša asinis mammas puncī ir vienmērīgi bagātinātas ar
skābekli. Asinsrite vēl darbojas apgrieztā veidā – ar skābekli bagātās
asinis no nabassaites plūst uz sirdi un tālāk tiek pumpētas pa bērniņa
ķermeni, tad tās atgriežas atpakaļ pie mammas un "uzpildās" ar skābekli.

* Ārā: Jau tad, kad ir piedzimusi galviņa, mutīte un deguntiņš ir
atbrīvojušies un mazulis pirmo reizi ievelk gaisu. Šajā mirklī mainās
viņa asinsrites būtība – plaušas atveras un no šā brīža sāk nogādāt
skābekli asinīs. Regulāra elpošana ir māksla, kas bērniņam vēl ir
jāapgūst. Īpaši miedziņā bērns elpo sekli un tad atkal kārtīgi ievelk
elpu, kad skābekļa sāk kļūt pārāk maz.

Plaša telpa sargājošas šaurības vietā

* Iekšā: Kājiņas ir pievilktas pie ķermeņa, bet galviņa ietilpusi
iegurnī – pēdējās grūtniecības nedēļās mazulītis tikpat kā nespēj
pakustēties. Mazulis sēž kā cālītis olā. Vēderā viņš ir pasargāts,
patīkamā šaurībā, kas sniedz jauku ķermenisku kontaktu ar māmiņu.

* Ārā: Piedzimstot bērniņam pēkšņi apkārt ir bezgala daudz telpas.
Viņš izpleš rociņas un nekur nepieskaras. Viņš izstiepj kājiņas un nekur
nevar atsperties. Pāri galviņai plešas tukša telpa. Jauniegūtā brīvība
ir mulsinoša. Tādēļ bērniņš vislabāk nomierinās, kad viņu stingri tur
rokās. Tāpat mazulim patīk, kad viņam uz galviņas ir cepurīte - ne tikai
siltuma dēļ, bet arī tādēļ, ka cepurīte ir sava veida „pieturas
punkts”. Daudziem bērniņiem šī stabilitātes, atbalsta punkta tik ļoti
pietrūkst, ka viņi ar galviņu cenšas atspiesties pret gultiņas redelēm
vai ratiņu malu, lai atkal iegūtu tās pašas sajūtas, kas bija, galviņai
spiežoties pret mammas iegurni.