Ļoti, ļoti gribējām bērniņu. Kad mazulis pieteicās, jutos tik laimīga! Kaut arī visu laiku esmu sapņojusi par meitiņu, tad kļuva pilnīgi vienalga, kāds būs dzimums, galvenais, lai bērniņš vesels. Ar prātu tā domāju joprojām.

Nu, un usg pateica, ka būs puisītis (ar lielu varbūtību, jo bija tik smuki nosēdies, ka arī pati redzēju puiku mantas). Bet - mīļo stundiņ! - piefiksēju, kāda vilšanās reakcija manī ieslēdzās, un tagad ir bailes. Bailes, ka nemācēšu puisīti audzināt. Bailes, ka dēliņš nesajūt manu vispārējo attieksmi pret vīriešiem (savulaik, kad veidojās mana vērtību sistēma, apkārt bija vīrieši-vārguļi, nu tie, kam ar lupatu pakaļ jāstaigā; rezultātā ilgu laiku nodzīvoju ar sajūtu, ka vīrieši pārsvarā ir liekēži un mazāk cienāmi nekā sievietes). Bailes, ka zemapziņā nesāku savu mazulīti vainot pie nošļukušām krūtīm (jo noteikti taču barošu ar savu pieniņu), plīsumiem vai citām problēmām, kas varētu rasties pēc dzemdībām. Vīrs mierina, ka ar puisīti būšot vieglāk, nekā būtu ar meitenīti, viņš ļoti priecīgs par gaidāmo dēlu (un apgalvo arī, ka būtu tikpat priecīgs, ja izrādītos meitiņa). Man vienkārši ir kauns par savu reakciju.

Tagad ik pa laikam pieķeru sevi sapņojam par meiteņu kleitiņām, frizūrām un visādām princešu štellītēm, līdz atgādinu sev - kādas kleitiņas, man taču būs puisītis! Un pieķeru sevi apskaužam draugu pāri, kuri gaida meitiņu. Nu, kāpēc ar mani tā notiek?

Savulaik tepat lasīju vienu tēmu no sērijas "gribējām vienu, piedzima otrs", tā ka zinu, ka neesmu vienīgā. Kā aizgaiņāt sliktās domas?

Palīdziet tikt vaļā no tās sajūtās! Ļoti gribētu iemācīties puisīti mīlēt tik pat stipri, kā mīlētu meitiņu. Ar prātu visu saprotu - ir jātiek no šīm sajūtām vaļā pēc iespējas ātrāk! Bet kā lai to sajūtu līmenī kontrolē?

*** Tagad puisīti un tad māsiņu, kuru aizstāvēs brālītis:-))) - un jā - gaidi tagad ar prieku - lai neiesētu viņam domas, ka viņš ir meitene - tādi fokusi arī dzirdēti. Tev būs dēls, kas ir tik superīgi!!! Man ir dēls un esmu laimīga, un kad gribēšu otru man vienalga būs vienalga kas piedzims - puisītis vai meitenīte - galvenais ka dvēselīte atnāks pie manis:-)

Par kleitiņām tu sapņo tapēc, ka gribi pati vēlreiz izjust savu bērnību un izbaudīt varbūt to kas nebija Tev - šim nolūkam gan jau kādai draudzenei ir vai būs meitiņa - aizejiet biežāk ciemos.

*** Redz, mēs otro ar gribējām meitinu. Gājam visi trīs ar vīru un lielo puiku uz usg un pateica, ka būs brālīts. Man puika sapūcējas un raudāja, jo gribeja māsu, vīram ar seja mainījās. Bet izgājām no kabineta un vīrs ar dēlu jau izdomāja, kā sauks brāli. Nu bija man ar škrobe jo sapņojam par meiteņu kleitiņām, frizūrām un visādām princešu štellītēm, bet nevienu brīdi neesmu dusmas izjutusi, ka ir puika. Tagad ir forši, ka 3 vīrieši mājās. Vakar tik mīļi katram puķe rokā un nāca mammu sveikt.

*** Man atkal pirmais ir puisītis, otrais, ko pašlaik gaidu, laikam būs meitiņa, un es nesaprotu, kā ar meitiņu tikšu galā. Un, atklāti sakot, arī pirmajā brīdī ieslēdzās vilšanās sajūta. Nu biedē mani tās kleitiņas, frizūras un princešu štellītes, ar puiku liekas daudz vieglāk un pašsaprotamāk! Atliek vien cerība, ka mazā būs atsitusies mātē un būs viens mazs dauzonīgs skuķēns, kam princešu štelles pie kājas.

Tev, man šķiet, nevajag neko mēģināt kontrolēt, viss atnāks pats. Iedomājies, Tev būs vēl viens, sākumā gan mazs mazītiņš vīrietītis, kas vnk dievinās Tevi! Augs lielāks, mīļos Tevi un vienmēr mēģinās Tevi aizstāvēt. Tas ir super!

*** Tagad ik pa laikam pieķeru sevi sapņojam par meiteņu kleitiņām, frizūrām un visādām princešu stellītēm es pēdējo reizi no 3-ām, cerēju, ka meitenīte būs - nikā nesanāca. Un tagad esmu ĻOTI priecīga, ka ir tā kā ir. Vakar lielākos puikas aizvedu pie frizieres ar interesantām puiku frizūru idejām, drēbes pērku stilīgas - nu, ir iespēja arī puikas uzcakināt. Un, satiekot vienas paziņas meitu ar gariem un sapinkātiem matiem ( jo mammai neļauj tos ķemmēt vai kopā saņemt), sapratu, ka varbūt arī manai meitai izlaisti mati, kas stāv uz visām pusēm, šķistu skaistuma etalons .

Piedzims bebis un pati brīnīsies par savām domām.

*** Man bija līdzīgas izjūtas - gaidot pirmo, nespēju iedomāties, ka varētu būt puika, pat atceros, kādi šermuļi pārskrēja usg laikā, izdzirdot puikas varbūtību. Piedzima meitene. Otro gaidot nespēju atkal pieņemt, ka būs meita, jo gribēju puiku. Piedzima puiks. Atceroties to visu, protams, tagad man ir smieklīgi, bet uz to brīdi bija ļoti aktuāli. Katrā ziņā, kad bebis piedzimst, tad ir pilnīgi vienalga, kāds dzimums - jo viņš ir mīļš tāpat.

*** Tagad - gaidīšanas laikā biežāk parunājies ar savu dēliņu puncī, izstāsti viņam visas savas sajūtas un palūdz piedošanu par savām šaubām. Saki, ka taču gribēsi mīlēt savu bērniņu no sirds. Viss būs labi!

***Kad piedzims - pati brīnīsies - kā tā varēji domāt. Man jau tāpat bija, nu un bija puika, kad ieraudzīju savas pašas kunkulīti, stulbi palika, ka varēju tā škroboties par to.

*** Man, gaidot otru sīci, ļoti gribēja meitu, jo dēls jau ir, bet, kad uzzinajau, ka otrs ar būs puika, saskumu. Līdz dzemdībām domāju par to, ka meitinja būtu forši, kāpēc man nav paredzēts audzināt meitu, bet, kad piedzima mazais mīļums, zin, tagad dziļi sirdī joprojam skumstu, ka nav meitas, bet tās ir skumjas par to, ka vairāk bērnus negribu, un līdz ar to pie meitas netikšu, nevis par to, kāpēc mans dēlēns ir puika, mīlu to mazo čabuli tāpat kā pirmo dēlu. Esmu laimīga, ka viņš ir ar mani.

*** Nespied ar varu sevi mīlēt to, kas vēl nav piedzimis. Priecājies, ka bērniņš vesels, ka pašai labi (ja ir labi, protams), ka pavasaris nāk, da nu - par jebko citu. Neieciklējies uz to, ka "man tagad obligāti jāmīl, bet es, muļķe, nekādu mīlestību nejūtu". Kad mazais piedzims, pamazām un palēnām arī mīlestība ieradīsies .

*** Mani kaut kādā mērā uzmundrināja viens piemērs rados - puika ir mammas sirdsdraugs, saprātīgs, kārtīgs, tīrīgs, pieklājīgs, sportisks - katra vecāka sapnis. A meita - nevīžīga, rupja, netīrīga, pavirša ... nu jau paliek drusku labāk - viņai jau 15 un sāk lēnām ar galvu draudzēties, bet nu tās emocijas un hormoni ...

No pieredzes - būt dēlu mātei ir super. Grūti pierast pie vienkāršās pasaules uztveres, bet tā viennozīmīgi ir vieglāk, kā sadzīvot ar vēl vienu emocionālu pasauli.

*** Domā labāk par to, ka tev ir vismaz pusotrs gads, kura laikā tu varēsi dzīvoties vienkārši ar bērnu, un zini, pusotra gada laikā tu tā pieradīsi pie tā, ka tev ir puisītis, ka brīnīsies, ko tās meitu mammas ar tām beibēm var sadarīt. Jo reāli jau dzimumatšķirīga audzināšana sākas pēc gada-un-vēl-drusciņ, ja ne vēl vēlāk. Vismaz es ceru, ka man ir taisnība, jo šobrīd mana meitiņa-peciņa vislabprātāk spēlējas ar brāļa automašīnām.... kamēr brālis šajā pašā vecumā spēlējās ar mīkstajām rotaļlietām. Ej ka tu viņus saproti.

*** Man ir divi dēli un esmu laimīga! Vispār es brīnos par tiem, kas šausmīgi iespringst par bērna dzimumu- īpaši gaidot pirmo! Lai cik tas varbūt banāli izklausās- tiešām svarīgi, lai mazulis ir vesels - to vienkārši nenovērtē, bet satraucas par bizēm vai krāninju. Audziniet par kārtīgu vīrieti, labu cilvēku un atbildīgu personību!

*** Kad es gaidīju pirmo bērnu, loti ļoti gribēju meitenīti, taču līdz pat dzemdībām USG solīja puiku. Samierinājos, nopirku visādas zilas jaciņas, uzadīju ari vairākus vilnas komplektiņus ar pogām vīriešu pusē, taču piedzima meitiņa! Tā kā USG nav vienmēr precīzs, cik atceros, uz ekrāna arī it kā biju redzējusi krāniņu, bet tā laikam bija nabassaite.

Otro bērnu arī gribēju tikai meiteni, jo likās, ka puikam drēbes tādas drūmās krāsās, rotaļlietas haki krāsās, pistoles, mašīnas - fui, cik neinteresanti! Un, kad piedzima puika, sapratu, ka dzimumam nav nozīmes, viņš man ir tik mīļš un jauks - un ļoti mīl mammu (daudz vairāk nekā tēti)! Negribas jau tā dalīt, bet, ja godīgi, esmu ievērojusi, ka mums ar vīru tomēr ir izveidojušies savi mīluļi: viņam - meita, man - puika (ja kāds līdz dzemdībām man to būtu teicis, nekad neticētu, jo vīrs ļoti gribēja puiku, bet es - meiteni, beigās sanāca viss otrādi).

*** Mana māsa tik ļoti gribēja puisīti, ka tad, kad uzzināja 8 mēnesī, ka būs meita raudāja.....bet, kad piedzima meitiņa, viņai likās, ka tas ir daudz foršāk...ar to gribēju teikt - ieraudzīsi un visas šaubas pāries, ja vien tev tā nav dziļi psiholoģiska problēma...bet sākumā jau rakstīji, ka bija vienalga....

*** Pazīstama situācija, izjūtas. Arī pirmo ļoti gaidīu meitiņu, pat iedomāties nevarēju, ka tas varētu būt puikiņš. USG parādīja puiku, jutos protams vīlusies. Dēliņš piedzima gaidīts, mīlēts - sapratu, ka dzimumam nav nozīmes, ka tik vesels. Kad gaidīju otru bērniņu, dzimumam nebija nozīmes, protams, gribējās brālītim māsiņu, bet paliku pie varianta kas būs tas būs. Sagaidīju meitiņu. Un tagad esmu laimīga māmiņa gan dēliņam, gan meitiņai.

*** Te nu gan nav ko satraukties. Starp citu - mātes dēlus mīlot vairāk nekā meitas, jo tomēr - dzimums pretējais. Par tiem vīriešiem-vārguļiem - vajag uzreiz bērnam pareizos draugus censties nodrošināt, tad būs labi. Un gan jau paspēsi arī princešu kleitas iegādāt - nākamajam bērnam.

Pati vēl nezinu bērna dzimumu un būs labi ar to, kas būs, tomēr, ja varētu izvēlēties, gribētu puisīti, jo dēls tomēr ir dēls.

*** Man bija tāpat, kad paliku stāvoklī. Ļoti gribēju meitiņu, vienmēr par viņu biju sapņojusi. Bija bail, ka viņš varētu izrādīties puisītis, un es nezināšu, kā pret viņu attiekties, kā pret vīriešu dzimumu.