Ķeizargrieziens, kādreiz bīstams gan mātei, gan bērnam, tagad kļuvis par pieprasītu operāciju. Baidoties no dzemdību traumām vai sāpēm, aizvien vairāk sieviešu izvēlas šo šķietami saudzīgāko dzemdību metodi. Taču jautājums par "ķeizargriezienu pēc vēlēšanās”, ja tas medicīniski nav nepieciešams, ir diskutējams.

Vēl deviņdesmito gadu sākumā, piemēram, Vācijā aptuveni katrs septītais bērns nāca pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Šodien jau tas ir katrs piektais bērns. Vācijā apmēram seši procenti sieviešu izšķiras par ķeizargriezienu arī tad, ja viņu grūtniecība norit bez komplikācijām. Sievietes dod priekšroku sectio caesarea (tāds ir profesionālais apzīmējums) nevis dabiskām dzemdībām, tādējādi cerot uz nesāpīgām un bērnam nekaitīgām dzemdībām. Šo izvēli atbalsta arī daudzi ārsti, jo ķeizargrieziens ir ātrākā alternatīva bieži vien vairāku stundu ilgajām vaginālajām dzemdībām.

Taču jau gadiem ilgi daudzi eksperti kritizē šo, viņuprāt, pārāk augsto ķeizargriezienu skaitu. Arī mediķu vidū šis pakalpojuma veids ir ļoti diskutabls.

Metode – dzemdības caur pavēderi

Ķeizargrieziena laikā ginekologs ar skalpeli vispirms veic lokveida iegriezumu dzemdētājas pavēderē tieši gar kaunuma apmatojuma malu. Tad tiek atvērti apakšā esošie ādas slāņi un dzemde. Bērns tiek uzmanīgi izcelts un atdalīts no nabassaites. Daudzi dzemdību speciālisti praktizē tā dēvēto "saudzīgo ķeizargriezienu” (Misgava Ladaha metode). Šajā gadījumā viņi griezumu veic nedaudz augstāk, t.i. virs kaunuma apmatojuma malas. Šī metode saīsina operācijas laiku par vienu trešdaļu.

Ķeizargriezienu var veikt pilnā narkozē vai arī ar epidurālo anestēziju (EDA). Šī lokālā anestēzija muguras lejasdaļā atsāpina visus nervus ķermeņa lejasdaļā. Aiz skata pārklāja māte pārdzīvo visu dzemdību norisi pie pilnas apziņas un pilnīgi bez sāpēm. Tāpat kā pēc dabiskām dzemdībām vecmāte pieliek jaundzimušo pēc nabassaites atdalīšanas mātei pie krūts. Tādējādi bērns uzreiz sajūt svarīgo ādas kontaktu ar māti.

Sectio caesarea: operācija ārkārtas gadījumā

Izšķir primāro un sekundāro ķeizargriezienu. Primāro ķeizargriezienu ārsts veic pirms nogājuši ūdeņi un sākušās dzemdību sāpes. Sekundārais ķeizargrieziens ir operācija nepieciešamības gadījumā, ko ārsts izlemj veikt dzemdību laikā, kad mātes vai bērna dzīvība ir briesmās.

Primārais ķeizargrieziens ir medicīniski nepieciešams, ja

• mātes iegurnis ir pārāk šaurs bērna ķermenim;
• dzemdes kaklu pilnībā sedz placenta (Placenta praevia);
• placenta priekšlaicīgi atdalās no dzemdes (Abruptio placentae);
• draud dzemdes plīsums (Uterusruptur);
• riskantā grūtniecībā dabiskās dzemdības ir pārāk bīstamas (piemēram, daudzaugļu grūtniecība, paaugstināts asinsspiediens, cukurslimība, bērna nepareiza guļa).

Priekšrocības: mazāk apdraudēts bērns

Ja bērns ir pārāk liels vai arī tam ir nepareiza guļa, vaginālajās dzemdībās var rasties tādi ievainojumi kā galvaskausa vai atslēgas kaula lūzums.

Vaginālajās dzemdībās bērnam akūta skābekļa trūkuma dēļ var rasties smagi defekti. Tā cēloņi var būt, piemēram, nepietiekošs placentas funkcijas, neregulāras dzemdību sāpes vai arī ilgas dzemdības. Ja šādā gadījumā dzemdības netiek pietiekami ātri pabeigtas, bērns var nomirt. Bērna veselības problēmu risks ķeizargrieziena gadījumā ir apmēram desmitreiz mazāks nekā vaginālo dzemdību laikā.

Vaginālās dzemdības var izraisīt problēmas arī grūtniecei. Muskuļi, nervi un saistaudi vaginālo dzemdību laikā tiek stipri izstaipīti, un iegurņa daļā rodas neskaitāmas mikrotraumas. Apmēram pieci līdz desmit procenti sieviešu pēc dabiskajām dzemdībām cieš no urīna nesaturēšanas problēmām, tas nozīmē, ka viņām ir grūti kontrolēt urīna saturēšanu. Ja notiek plēves plīsums starp maksti un ānusu, tiek iespaidota arī slēdzējmuskuļa (sfinktera) darbība. Dzemdību laikā arī maksts var tikt izstaipīta, kādēļ sievietes partneris dažkārt izjūt mazāku baudu seksa laikā. Savukārt sievietēm vaginālās dzemdības neatstāj negatīvu iespaidu uz seksualitāti.

Trūkumi: lielāks risks mātei

Lai gan ķeizargrieziena traumas mūsdienās ir tik maz kā vēl nekad, tomēr jāņem vērā, ka risks grūtniecei nomirt dzemdību laikā ar ķeizargriezienu ir aptuveni trīsreiz lielāks nekā vaginālo dzemdību laikā. Statistika liecina, ka Bavārijā, Vācijā, laika posmā no 1995. gada līdz mūsdienām no 15 000 dzemdībām ar ķeizargriezienu ir bijis viens nāves gadījums, kas bija tieši saistīts ar ķirurģisku iejaukšanos, kamēr tikai viena no 45 000 grūtniecēm šai laikā ir mirusi vaginālo dzemdību laikā. Galvenais nāves cēlonis ir plaušu embolija - trombs (asins korķis) plaušās izraisa nāvi.

Kā jau visās operācijās arī ķeizargrieziena laikā pastāv brūces infekcijas iespējamība. Turklāt ķeizargrieziena sekas mātei var būt arī saaugumi vēderā. Arī operācijas rēta vēlāk var sāpēt. Vairumam sieviešu tomēr paliek gandrīz neredzama rēta kaunuma tuvumā.

Pēc dzemdībām ar ķeizargriezienu ļoti retos gadījumos nākamajās grūtniecībās placenta nobloķē dzemdes kaklu. Taču arī pēc ķeizargrieziena ir iespējams dzemdēt bērnu dabiskā ceļā.

Ķeizargrieziens bērnam nav saudzējošākā metode kā ieraudzīt saules gaismu, lai gan bieži tā tiek uzskatīts. Šiem jaundzimušajiem biežāk rodas elpošanas ceļu problēmas, jo augļa ūdens netiek izspiests no jaundzimušā plaušām, kā tas notiek vaginālo dzemdību spēcīgās kompresijas rezultātā.

Lēmums – ārsta atbildība

Sievietes, kuras vēlu dzemdē, tātad sievietes pēc 40 gadu vecuma, dzemdē ar ķeizargriezienu divas līdz trīs reizes biežāk nekā tas medicīniski būtu nepieciešams. Dzemdību ārstam bieži vien priekšplānā izvirzās drošības apsvērumi. Iespējams, šai sievietei ir iestājusies grūtniecība tikai pēc gadiem ilgas grūtniecības veicināšanas programmas, un viņas vecuma dēļ cerības uz vēl vienu bērnu ir mazas. Tāpēc ārsts bieži vien izvēlas bērnam drošāko metodi – ķeizargriezienu.

Katrs trešais dzemdību speciālists atklāti atzīst, ka bailēs no apsūdzības par dzemdību nepareizu pieņemšanu viņi izvēlas dzemdības ar ķeizargriezienu biežāk nekā tas būtu nepieciešams, vadoties pēc viņu pārliecības, profesionālajiem uzskatiem un situācijas novērtējuma.