Ārste uzsver arī to, ka, sākot attiecības, atbildība par grūtniecību jāuzņemas abiem un to nevar no­velt tikai uz meitenes pleciem. Pui­sim jābūt pietiekami izglītotam un atbildīgam par notiekošo, vai nu seksa laikā lietojot prezervatīvu, vai kopā ar meiteni aizejot pie gineko­loga un pārrunājot kontracepcijas metodes.

«Puiši kautrējas, tādēļ arī nereti kontracepciju atstāj tikai mei­tenes ziņā, bet tad, ja grūtniecība ir iestājusies, izlemj atstāt meiteni vie­nu vai ieteikt abortu. Protams, ir arī puiši, kas ir gatavi uzņemties atbil­dību gan par kontracepciju, gan arī palikt kopā ar meiteni un rūpēties par bērnu. Ir ļoti jauki, ja atnāk mei­tene, kura vēl tikai gatavojas sākt attiecības, un kopā ar ārstu diskutē par to, kurš kontracepcijas līdzeklis būtu viņai piemērotākais. Vēl patīkamāk, ja atnāk gan meitene, gan puisis.»

Grūtniecībai un bērna piedzim­šanai ļoti svarīga ir arī psiholoģiskā sagatavotība. Dzintra Bušmane ir psiholoģe, kas ikdienā strādā ar jau­najām māmiņām, kā arī ar tām meitenēm, kuras vēl tikai plāno grūt­niecību.

Lai būtu kāds, ko mīlēt

«Situācijas, kad jaunas meitenes paliek stāvoklī, ir ļoti dažādas — dažkārt tā tiešām ir nejaušība un meitene nav domājusi par grūtnie­cību, bet ir arī tādi gadījumi, kad meitene ir apzināti gājusi uz to, lai viņai būtu bērniņš. Šādā gadījumā nereti ir tā, ka meitenei, augot ģime­nē, pietrūkst mīlestības, un tad vi­ņai rodas sajūta, ka, ja viņai būs bērns, viņai būs kāds, ko mīlēt,» teic psiholoģe.

Viņa atzīst, ka nere­ti, runājot ar 14–15 gadu vecām meitenēm, kuras vēlas bērnu, viņas saka, ka ļoti grib bērnu un pret vi­ņu izturēsies daudz citādāk, nekā pret viņām pašām izturējušies ģime­nēs — nekad nedarīs pāri savam bēr­nam, nepērs viņu, nestrīdēsies, viss būs ļoti labi. Psiholoģe tomēr atzīst, ka ikvienam ir jārēķinās ar to, ka bērnībā notikušais atstāj iespaidu uz visu tālāko dzīvi. Ja meitene nav bi­jusi mīlēta un nav piedzīvojusi ne­ko pozitīvu, ļoti iespējams, ka viņa nemācēs mīlēt savu bērnu.

«Tāda meitene ļoti ātri spēj pie­ķerties tam, kas viņai šo mīlestības sajūtu sniedz. Ja atrodas kāds pui­sis, dažkārt arī pavecāks vīrietis, kurš meitenei saka, ka viņu mīl, vi­ņa ir gatava ļauties šīm attiecībām, taču, kad meitene paliek stāvoklī, šis cilvēks pēkšņi pazūd un viņu vairs nemīl.» Psiholoģe uzsver, ka meitenei ir jāprot pateikt nē, ja viņa kaut ko nevēlas vai baidās, jo bērns būs jāiznēsā viņas ķermenī.

«Ja jaunai meitenei ir iestājusies grūtniecība, ir ļoti svarīgi, lai viņai kāds paskaidrotu, ko tas vispār no­zīmē — dzemdēt bērnu, ka tikko ie­ņemts bērns jau ir dzīvībiņa, kura aug un attīstās. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai viņu visu laiku kāds atbalstītu.» Runājot par meitenēm, kuras ir vie­nas, Dz. Bušmane atzīst, ka bieži šīs meitenes to, ka gaida bērnu, nojauš ļoti vēlu, bieži vien tikai tad, kad bērns jau ir sācis kustēties.

Atbildība

Pirmā lieta, kas ir jāzina ikvie­nam, — no mīlēšanās rodas bērni. Ja meitene tomēr uzskata, ka viņai va­jadzīgs kāds, ko mīlēt, un rīkojas tā, lai grūtniecība iestātos, viņai ir jāsa­prot atbildība, kas jāuzņemas, kļūs­tot par māti.

«Runājot ar meitenēm, kuras ļoti agrā vecumā vēlas bērnu, parasti viņām jautāju, vai viņas at­ceras savu bērnību, kā viņas tad ju­tās, ko vispār zina par bērna audzi­nāšanu, par grūtniecības laiku. Pa­stāv iespēja, ka meitenei var apnikt jau tas, ka viņa deviņus mēnešus ir stāvoklī, tādēļ jādomā, vai viņa ir gatava šo bērnu iznēsāt. Pēc dzem­dībām sāksies nākamais posms — meitenei būs jāuzņemas atbildība par bērnu, viņa visu laiku ar bērnu būs saistīta, jo viņš būs jābaro, jā­vanno, par viņu būs jādomā kā mammai.»

Meitenei jārēķinās, ka šajā laikā notiks ļoti lielas izmaiņas viņas organismā, ir iespējama gan pirms-, gan pēcdzemdību depresija, notiek hormonālās izmaiņas, kuru rezultātā ir grūti saprast pat pašai sevi.

Ja jaunā māmiņa tam nesaga­tavojas, tikt ar visu galā viņai ir par grūtu. Tas var beigties arī ar to, ka meitene no sava bērna pēc dzemdī­bām atsakās, jo viņai ir sajūta, ka bērns viņu nomocījis jau grūtniecī­bas laikā. «Meitenei, pirms viņa kļūst par māti, ir jācenšas sakārtot pašai sevi — jāiemācās sevi mīlēt, jāiegūst pašapziņa, jāapzinās sevi.»

Runājot par neplānotu grūtniecī­bu, Dz. Bušmane teic, ka bieži vien tas ir atbildības apzināšanās trū­kums: «Kaut arī tik daudz ir runāts par kontracepciju, par to, ka meite­nei somiņā ir jābūt prezervatīvam utt., neviens jau tā īsti nezina, kad būs tā diena, kad tas būs nepiecie­šams. Kad iemīlamies, aizmirstam lietas, par kurām tomēr ir jādomā. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad puisis atnāk un pasaka, ka viņam nav par ko uztraukties, jo viņš jau stāvoklī palikt nevar. Tāpat nodomā arī meitenes — nu, gan jau šoreiz kaut kā.» Kad iestājas neplānotā grūtniecība, meitene, protams, ir iz­misumā, nereti viņa uzskata, ka ģi­menei neko nedrīkst teikt.

Psiholo­ģe šādos gadījumos cenšas meitenei paskaidrot, ka tas nav pārejoši un nav tā, ka ar deviņu mēnešu grūtniecības beigām viss beidzas un vi­su var noslēpt. Vecāku reakcijas ša­jās situācijās ir ļoti dažādas, taču parasti ar laiku meitu mātēs rodas vecmāmiņas jūtas un viņas palēnām sāk pieņemt bērnu un piedalās audzināšanā. Dažkārt bērna audzi­nāšanas procesā iesaistās arī puiša vecāki. «Labāk ir censties pieņemt bērnu un meitenei palīdzēt viņa au­dzināšanā, nevis piespiest meiteni veikt abortu, jo tā sekas var palikt uz visu mūžu.» Psiholoģe atzīst, ka meitenei ir jāapzinās: ja iestāsies grūtniecība, tieši viņai būs jāiznes vislielākais smagums, jo bērnus vis­biežāk audzina sievietes.

Dz. Bušmane atzīmē, ka ir ļoti svarīgi runāt par visām ar seksuāla­jām attiecībām saistītajām lietām jau no bērnības, lai, tās uzsākot, jau­nieši būtu zinoši un gatavi uzņem­ties atbildību par to, ko dara.

«Sek­sualitāte mūsos ir jau no tā brīža, kad sākam veidoties mammas pun­cī. Pusaudžu vecumā notiekošais ir tikai ķermeņa mošanās, lai uzsāktu šādas attiecības, un tieši šā iemesla dēļ bērns ir jāmīl. Ļoti liela nozīme ir apskāvieniem un samīļošanai, tā­dēļ bērni, kuriem tā visa pietrūkst, pusaudžu vecumā ļoti tiecas pēc mīlestības un ir gatavi uzticēties ik­vienam, kas to sola.»

Atbalsts

Ja meitene izvēlas abortu, vi­ņai tomēr ir jādomā par to, ka bērns ir dzīva būtne un jau des­mit nedēļas pēc ieņemšanas ir iz­veidojies kā cilvēciņš. Strādājot ar šādām meitenēm, Dz. Bušma­ne  parasti  rāda mācību  filmas,

kurās atspoguļots gan tas, kā bērns aug un attīstās mātes ķermenī, gan arī tas, kad bērnā sāk rasties sa­jūtas, kā viņš kopā ar māti raud un elpo, kad bēr­nam rodas sāpju sajūta. Visi šie procesi ar bērnu notiek jau pirms 12. nedēļas, kas ir pēdējais abor­tam atvēlētais laiks. Svarīgi ir arī tas, lai meitene at­cerētos savu bērnību.

Paliekot stāvoklī, dažkārt meitenēm rodas sajūta, ka viņas netiek ar savu dzīvi galā, viņām nekas neiz­dodas un viņas ir neveiksminieces. «Iestājas psiholoģis­ka depresija, un meitene jūtas tā, it kā neko nemācētu, neviens viņu nemīlētu un viņa nevienam nebūtu vaja­dzīga. Tad viņa var nolemt, ka būs labāk, ja viņas vis­pār nebūs, turklāt viņa nebūs pastrādājusi noziegumu pret bērnu, veicot abortu, bet aizies no dzīves kopā ar visu bērnu. Šā iemesla dēļ ir ļoti svarīgi saprast un at­balstīt jaunās māmiņas, lai viņas justos droši. Tāpat meitenēm būtu pašām jāmeklē palīdzība.»

Jāizdzīvo jaunība

Psiholoģiski cilvēks ir pieaudzis 25 gadu vecumā. Tas būtu arī optimālais laiks, kad meitene var kļūt par māti, jo ir gatava uzņemties atbildību par savu bērnu. 15 gadu vecumā cilvēks nav izaudzis un attīstījies ne fizioloģiski, ne psiholoģiski. «Meitene tad vēl nesaprot, kas ar viņu pašu šajā laikā notiek, netiek galā ar sevi. Ja viņa piedzemdē bērnu, viņai ir blakus cilvēki, kas vi­ņai palīdz, bet tad pienāk laiks, kad pašai jāuzņemas atbildība par bērnu.

Tajā brīdī pašas meitenes vajadzī­bas vispār netiek apmierinātas, jo viņa no pusaudzes ir kļuvusi par pieaugušu cilvēku, tā pārkāpjot ļoti svarī­gam dzīves posmam — jaunībai,» skaidro psiholoģe. Šā­dās situācijās ir vajadzīgs cilvēks, kas šo bērnu pieska­tīs un tā meitenei palīdzēs, taču, nonākot atpakaļ sko­lā, meitene tur sastopas ar visu to, no kā bērna dēļ ir atteikusies, un vēlas to atgūt, nereti arī novēršoties no bērna. Dz. Bušmane saka, ka ir ļoti labi, ja bērnu pie­skata vecmāmiņa vai kāds cilvēks, kuram tam ir laiks un kurš to vēlas darīt, pretējā gadījumā bērni bieži no­nāk bērnunamos.

Psiholoģe atzīst, ka, ja meitene paliek stāvoklī stu­dentes vecumā, viņai ir jau daudz vieglāk: ir iegūts zināms pamats — ir izvirzīts zināms dzīves mērķis, ko meitene vēlas sasniegt, viņa ir radījusi arī visus ap­stākļus, lai nodrošinātu ne tikai savu, bet arī bērna dzīvi. «Protams, arī šajā vecumā ir grūti, ja viņai nav blakus otra cilvēka, kas viņu mīl un atbalsta,» saka Dz. Bušmane.

Ekspertu padomi sievietei, kura plāno grūtniecību.

Pārdomā savu bērnību
Kad nolem pievienot "māmiņas” lomu jau tā daudzajiem pienākumiem, vajadzētu padomāt, vai pašas bērnībā tev ir bijis laiks spēlēties un realizēt sevi. Dažām māmiņām var rasties greizsirdība pret bērnu, ja viņām pašām nav bijusi iespēja izdzīvot bērnību ļoti prasīgu vecāku vai traumatisku situāciju dēļ. Konkurence brāļu un māsu starpā ir viena lieta, bet sāncensība bērna un vecāku attiecībās ir destruktīva gan mātei, gan bērnam.

Novērtē savu "rotaļu piepildījuma” līmeni jau laikus. Ja atrodi tukšu smilšu kasti, tad ir pienācis laiks to piepildīt. Padomā, ko rotaļāšanās nozīmē tev - vai tā ir deju soļu mācīšanās? Ceļojums? Putu vanna? Došanās uz zoodārzu? Atvēli sev laiku šādām rotaļām.

Necenties būt ideāla māte

Ideālu vecāku nav, tāpēc aizmirsti par šīm iedomām. Bērns ir brīnums, noslēpums, ko veido pieredze un izziņa, bet izzinot kaut ko, vienmēr ir iespējams kļūdīties. Nebaidies, bērni ir ļoti elastīgi. Mīlestība un pacietība ir galvenie principi. Kā māte tu jutīsies vieglāk, ja spēsi sev piedot. Nav tik viegli, kā tu domā, bet tā būs dāvana pašai un bērnam.

Vai esi gatava emocionālām saistībām?

Pajautā sev, vai esi gatava emocionālām saistībām. Mātei ir jābūt emocionāli saistītai ar bērnu 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Bērnam ir jākļūst par galveno tavā dzīvē, un, ja neesi gatava uzņemties šo pienākumu, tad nekļūsti par māti. Ik brīdim, ko pavadīsi kopā ar bērnu, būs tālejošas sekas bērna dzīvē. Šīs saistības ir būtiskākais faktors uzticības un emocionālās labsajūtas veidošanā. Nekas nav tik dārgs un reizē trausls. Tiecies pēc šādiem brīžiem, un tie būs tavā sirdī vienmēr.

Neatstāj novārtā arī rūpes par sevi. Viena no labākajām lietām, ko vari darīt sava bērna labā, ir parūpēties par sevi. Ēd veselīgi, atpūties, cik vien iespējams, pavadi laiku svaigā gaisā, pastaigājies un atvēli laiku sev. Rūpes par sevi nav tikai ērtību labad, tās ir būtiski nepieciešamas.