Galvenie » 2010 » Oktobris » 6 » Ārstam nesakam taisnību
11:15:00 Ārstam nesakam taisnību | |
 Viņi zina, ka lielākoties mēs visi mēdzam ārstiem melot par savu veselības stāvokli, simptomiem un zāļu lietošanu. Visierastāk tas notiek, kad pacientam vaicā par tā kaitīgajiem, vai nevēlamajiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanu, alkohola lietošanu, vai brīvu seksu, mainot partnerus. Ārsti zina, ka atbilde, ko pieticīgi sniedz paciets, jāpareizina vismaz ar trīs, lai nojaustu patieso ainu. Un tomēr – kāpēc mēs melojam ārstiem – apgrūtinot viņiem izprast reālo situāciju un pakļaujot riskam savu veselību? Melojot ārstam, mēs savā ziņā uzvedamies kā bērni, atvēlot mediķiem „Lielā un Varenā” lomu. Šis „pārcilvēks” var mūs sodīt, pārmest, kaunināt, vai izstāstīt visiem citiem ļoti slēpjamas un intīmas lietas, ko nupat esam tam uzticējuši. Ir psihoterapeiti, kas vainu noveļ uz psiholoģiski nevienlīdzīgo stāvokli, kādā ir tikko noģērbies, kails pacients un baltā halātā rūpīgi apģērbies ārsts ar spožās kastītēs un baltos plauktiņos izkārtotiem instrumentiem, kuri var tik „vērsti” pret jau tā sabijušos plikni. Tomēr ne visu ārstu klātbūtnē mums jāizģērbjas un parasti ejot kabinetā mēs nojaušam, vai mediķis veiks kādas manipulācijas (piemēram, skalos ausi, caurdurs aizdegunes sieniņu), vai arī vienkārši uzklausīs sūdzības. Psihologi uzskata, ka ir trīs galvenie iemesli, kādēļ mēs tomēr nesakām ārstiem visu taisnību par savu veselību. Kauns Aiziet pie ginekologa un pastāstīt, ka pēc vētraina īslaicīga sakara, tavuprāt esi iedzīvojusies nelāgā venēriskā saslimšanā, prasa pārvarēt sevi, tik galā ar kauna un pazemojuma sajūtām. Tad neapzināti šķiet svarīgi vismaz ārsta kabinetā „nezaudēt seju”. Tādēļ uz jautājumu, cik bieži ar šo partneri ir bijis sekss, sieviete atbild, ka tikai vienreiz, bet uz jautājumu, vai pa vidu ir bijis vēl kāds partneris, atbild noliedzoši. Šķiet – tik ļoti jākaunas par rezultātu (saslimšanu), ka vismaz attiecībā uz visu pārējo sižetu gribas ārsta acīs izskatīties labākai, nekā esam patiesībā. Sievietes ginekologa kabinetā mēdz noklusēt, ka viņām iepriekš bijis aborts, vai pārslimotas kādas seksuāli transmisīvas slimības. Aiz vēlmes atstāt labāku iespaidu, sievietes nereti apgalvo, ka izsmēķē vien divas trīs cigaretes dienā, kad ārsts gatavojas izrakstīt orālās kontracepcijas līdzekļus, lai gan patiesībā tiek izkūpināta paciņa. Mēs melojam par viediem kā ir gūtas dažādas traumas, jo mums ir kauns pieaugušam, nopietnam ārstam izstāstīt, cik muļķīgi viss noticis. Mums ir kauns iet pie zobārsta, jo tik sen neesam pie tā bijuši, ka ārsts, ieraugot mūsu caurumus, jutīsies šokēts. Un mums būs tik smagi pārdzīvot viņa šoku! Melojam ilgi pazīstamai pavecai ģimenes ārstei, ka dzeram viņas izrakstītās zāles pret muguras sāpēm un tās TIEŠĀM palīdz, lai gan patiesībā ejam uz adatu terapiju un medikamentus neesam dzēruši nevienu reizi. Mums vienkārši ir kauns atzīties, ka neesam noticējuši viņas izvēlētās metodes pareizībai un esam izvēlējušies citu. Bailes Ir cilvēki, kas lielu savu bērnības daļu pavadījuši slimnīcās. Viņiem no ārstiem nereti ir gandrīz paniskas bailes. Pieaugušā vecumā saslimstot, viņi nevar saņemties aiziet uz vizīti, ilgas dienas ciešot nepatīkamus simptomus un no visas sirds cerot, ka viss pāries pats no sevis. Mums ir bail no medicīniskām manipulācijām, jo zinām, ka tās būs sāpīgas, tādēļ atrodam iemeslus, nogaidīt. Tas nereti izvēršas vēl lielākās veselības problēmās un vēl nepatīkamākās manipulācijās. Mēs pat mēdzam ārstiem melot, ka mums nemaz tik ļoti nesāp un simptomi parādījušies tikai pirms pāris dienām, lai gan sāp ļoti un jau divas nedēļas. Mēs ceram, ka šie meli liks mediķim būt saudzīgākam un nedarīt neko pārāk nepanesamu. Mums ir bail teikt par līdz šim pārcietām veselības problēmām, jo klusībā šķiet, ka tas var situāciju tikai pasliktināt. Tā rezultātā ārsti mēdz izrakstīt zāles, kas nav savietojamas ar zālēm, kuras mums, piemēram, jādzer noklusētu veselības problēmu ārstēšanai. Mēs izjūtam bailes, kad esam nodevuši analīzes uz AIDS/HIV vai C hepatītu. Līdz neesam saņēmuši rezultātus, mums pat ir bail kādam atzīties, ka esam baidījušās. Cilvēkiem, kuru ģimenes locekļiem bijušas smagas slimības – piemēram, vēzis, nereti ir bail iet pie ārsta, jo arī viņiem var atklāt kādu smagu, nedziedināmu vainu. Mēs zvanam zobārstam un atceļa vizīti, jo šķietami netiekam, lai gan patiesībā nespējam pārvarēt bailes. Savtīgi iemesli Šie ir nevainīgāki meli, lai arī tiem mēdz būt nepatīkamas sekas. Droši vien nav bērna, kas vismaz reizi nebūtu „saslimis”, lai neietu uz skolu. Esam rādījuši ārstam gluži veselu kaklu un stāstījuši cik ļoti tas sāp, vai berzuši ar vilnas segu termometra galiņu, lai temperatūra pakāptos pāri 37 grādiem. Kad ir bijis iemesls neiet uz darbu, nereti esam melojuši ārstam pa telefonu par noķertu vīrusu, ar kuru pašaizliedzīgi cīnīsimies pašu spēkiem un ienāksim pēc slimības lapas, kad viss būs beidzies. Ir cilvēki, kuriem vienkārši patīk dzert zāles un izlikties mazliet slimākiem, nekā viņi ir patiesībā. Tādēļ tie ir gatavi melot ārstam, lai tiktu pie „vajadzīgā” medikamenta. Sūdzoties par bezmiegu, tie dabū miega zāles un vaimanājot par „acīmredzamām” depresijas pazīmēm, tiek pie antidepresantiem, kurus šodien esot „modīgi” dzert. Ir iespēja nemelot! Mēs jau kopš bērnības esam apguvušas patiesību, ka melot nav labi. Un kopš bērnības melojam. Tomēr pieaugot un kārtējo reizi stāstot nepatiesību, nereti jūtamies slikti. Vēl ļaunāk – sākam sevi šaustīt un mocīties pašpārmetumos. Psihologi norāda, ka tas ir pēdējais, kā ar sevi šādā situācijā izrīkoties. Īpaši, ja melošanas iemesli ir kauns un bailes. Speciālisti mudina - ir vērts mēģināt saprast iemeslus un censties sev godīgi atbildēt, kādēļ jūtam tik sakāpinātu bijību un piedēvējam tik milzīgu varu ārstam? Kādēļ mums viņiem jāmelo, padarot viņus pārākus, bet mūs pašus tik niecīgus, ka jāslēpjas nepatiesībā? Mēs esam pieauguši cilvēki, kuri var teikt taisnību un mūs par to nevar sodīt, vai kaunināt. Mēs neesam sliktas, tādēļ, ka saslimām, vai ilgstoši nesaņēmāmies aiziet pie ārsta, baidoties no sāpīgām manipulācijām. Mēs esam cilvēcīgas. Vērts sev atzīt, ka pie ārsta mēs ejam pēc pilnvērtīgas palīdzības. Un mediķi parasti apzinās, ka tieši tas arī ir viņu uzdevums un pienākums. Turklāt mūsu varā ir pateikt „nē” kādām manipulācijām un izvēlēties citu alternatīvu, ja tāda ir iespējama. Parasti ikviens cilvēks mazliet uztraucas, ejot pie ārsta, bet, ja tev šie gājieni sagādā mocības, un tu nespēj būt atklāta pat ļoti vēlēdamās, iespējams, tev ir vērts vienkārši meklēt citu speciālistu. Tādu, kas būtu iejūtīgāks, ieinteresētāks, laipnāks un nesteidzīgāks. Kurš mazinās tev vēlmi aizsargāties un ļaus iespēju būt atklātākai un drošākai viņa klātbūtnē. Līdz ar to radot iespēju pilnvērtīgāk parūpēties par tavu veselību un atbrīvoties no ļaunā bubuļa „biedējošie ārsti”. | |
|
| |
| Komentāru kopskaits: 0 | |